Muižkungu rallijs – 400 km skrējiens pa 12 Zemgales pilīm
Starts! Te mūsu 400 km aplīša karte:
Tas viss sākās Jelgavā. Vispirms sēdāmies uz spilveniem, lai saprastu, zem kura no tiem noslēpts zirnis. Tad skaitījām Jelgavas pils logus un pils muzejā uzzīmētos hercogus. Tad uzrausāmies vienā jauki izremontētā tornī un mēģinājām saskatīt kādu Jelgavas objektu.
Ap otrajām brokastīm pa zemes ceļiem jau bijām aizkūlušies līdz Mežotnes pilij pie Bauskas. Te mums parkā bija jāatrod kāda skulptūra, kas izdalīja vizītkartes.
Kas gan būtu Bauskas apskate bez viņu tradicionālā miestiņa nosmeķēšanas! Diemžēl šajā pasākumā varēja piedalīties tikai viens komandas pārstāvis. Toties tropisko augu nosaukumus blakus viesu namā ļāva minēt visiem. Negodīgi!
Drīzi jau nonācām arī Rundāles pilī. Un ne tikai mēs, bet arī konkurenti šajā bārdainajā Žigulī.
Rundāles bijušajā kalpu mājā varējām iepazīties ar podnieku arodu. Laika trūkuma dēļ poda vietā izgatavojām medaļu. Toties skaistu, ko nevarētu teikt par konkurentu bez virpas gatavoto podu.
Ak Dievs! Kas noticis ar Latvijas laukiem? Ir taču vēl tikai februāris!
Lai nu kā, sasniedzām Elejas pili… bijušo Elejas pili. Sešpadsmitgadīgā Elejas muižas komtese Dagmāra Mēdema reiz bijusi iemīlējusies kādā kalpa puisī. Bet tēvs bijis pret šādām attiecībām un ieslēdzis meitu pilī. Kādā rītā, kad mīļotais devies medībās, kurās esot bijis paredzēts viņu nogalināt, komtese nolēmusi viņu brīdināt. Tā saģērbusies melnā medību tērpā, izlekusi pa otrā stāva logu un… nositusies. Pēcāk grāfs licis logu aizmūrēt, tomēr meitenes tēls melnajā kleitā rudens naktīs vēl aizvien spokojoties pa Elejas parku.
Blankenfeldes muiža. Te divas reizes uzturējies Francijas karalis Luijs XVIII, bēguļojot no Kurzemes hercogistes, kurā viņš formāli nedrīkstēja uzturēties. Pa naktīm te spokojoties vecā baronese ar izkapti, kas čīkstinot trepes. 19. g.s. viņa esot apcirtusi visu savu tuvāko galvas. Muižā neviena nav un visas durvis ir līdz galam vaļā. Jauka un ļoti autentiska ekskursija:)
370 gadus vecais osis, zem kura aprakts muižas zelts ( spriežot pēc tā lielā cauruma – bija aprakts) un zem kura barons ar Luiju baudījuši rīta kafiju.
Vilces miužas kungu mājā šobrīd iekārtota skola, bet naktīs te spokojoties baltā dāma, un, ja ar to vēl kādam ir par maz, pagraba sienā esot iemūrēta jauna sieviete. Vēl parkā kāds zemnieks saticis melnā tērptu kungu ar vienu vistas un otru govs kāju – manāmi velnu. Un vēl slavenais barons Hāns te medībās ar vienu šāvienu nošāvis 2 zaķus. Ja nemaldos, to vēlāk pieminēja arī kāds cits Latvijas barons – Minhauzens.
Rūķīši bija savārījuši milzīgu katlu ar putraimu biezputru. Ar šo pietiks līdz pašam vakaram.
Atjaunojuši spēkus, nu varējām ar pilnu sparu nodoties kara un medību izpriecām. Šajās disciplīnās ieguvām pamatīgu pārsvaru pār tām komandām, kas pieļāva taktisku kļūdu – vispirms ejot medībās un tikai tad ēdot.
Mežā čumēja – mudžēja no zvēriem.
Zaļenieku pusē sniega atkal kļuva krietni vairāk. Dižgoba, kuras izmēri mums bija jānosaka, bija tā ieputināta, ka knapi varējām to pamanīt. Apkārtmēru noteicām A4 lapās, tad atradām A4 lapas malas izmēru un darīts!
Savukārt Vecauces pilī mūs jau gaidīja Bargais muižkungs – kāds no Mēdemu pēctečiem.
Viņš mums steidzās rādīt bildi no ģimenes arhīva, kurā nofotografēts spoks. Daži gan sakot, ka spoks (aiz otrās govs) dikti atgādinot kādu ciemā pazīstamu mehanizātoru, kurš tai mirklī snaikstījies ap slaucējām:) Lai nu kā, pils iemītnieki naktīs tomēr piesargājoties, jo tīra tā lieta vis neesot.
Vispār jau sajūta bija visnotaļ autentiska, kamēr vien neuzkāpām otrajā stāvā, kur kādreizējā balles zāle bija pamanījusies pārtapt par kultūras namu ar skatuvi.
Ceļi sāka līdzināties tiem, ko pirms 200 gadiem mēroja zirgos un pajūgos. Uz pēcpusdienu tie bija krietni atlaidušies.
Nākamajā muižā – Grosauces jeb Lielauces pilī mēs atradām patiesu 18. gadsimta sajūtu, pat neskatoties uz to, ka pils 1900. gada ziemsvētku rauta laikā nodega. Pils izvietojusies gleznainā parkā, kurā atrodamas 100 eksotisku augu sugas. No logiem redzams Lielauces ezers, līdz kuram ved pastaigu laipas. Mums balles zālē bija jāatrod gredzens…
Nākamie 30 km vietām atgādināja dubļu vannu. Toties ietaupījām vismaz 15 km līkumu pa asfaltu. Dobelē mūs gaidīja sniegavīru komanda un uzdevums baznīcas parkā.
Dikti gribējās pašaudīties pa bundžām, tādēļ izmetām vienu līkumiņu Pokaiņu meža virzienā. Nonācām pie Zāļu Māra, kas cita starpā kultivē visādus , kā viņš tos sauc, ārstnieciskus augus. Apkārtne bija tik enerģētiska, ka lodes acīm redzami nomaldījās no precīzi nosprausta mērķa.
Jau krietnā krēslā atradām Jaunpili – tipisku 700 gadus vecu bruņinieku pili, kurā pēdējos 350 gadus valdījusi fon der Reku dzimta. Bijām pārsteigti, ka straujā pēdējo gadu globalizācija tomēr nebija sasniegusi pils iemītniekus. Te viss vēl izskatījās kā tajos laikos. Kāds vīrs par mazu un godīgu samaksu atlaida grēkus, cits kala naudu.
Aiz Tukuma centāmies saskatīt baltās savvaļas govis. Bija tik tumšs, ka neieraudzījām. Un tad jau arī bija pats pēdējais mirklis beigt šīs “mocības” un steigties uz Jaunmoku pili. Starp citu, pili 1901. gadā sev uzslēja toreizējais Rīgas mērs. Nez, kāpēc tik tālu? Tagad taču visi būvē Pierīgā.
Te mūsu dienas laikā savāktie kontrolpunkti. Pamatīgs birums – vajadzētu būt nesliktam rezultātam.
Tiem trakajiem cilvēkiem vēl nebija gana! Paēduši lauka virtuvē, tie atkal nāca kopā, lai skatītos viduslaiku dejas.
Kopumā – fantastisks piedzīvojums. Patika tas, ka orientēšanās un jaunu vietu iepazīšana bija apvienota ar patiesu Zemgales muižniecības vēstures izzināšanu. Mēs no šī rallija atgriezāmies ar pozitīvām emocijām un jaunām zināšanām. Un, ja nu kas – vasarā atkal būs rallijs. Iesakām!
