Norvēģijas 5 labākie pārgājiena maršruti
Labrīt! Lai gan nekas labs šajā rītā nav. Vakar ielidojām Rygge ar Ryanair apmēram desmitos vakarā un nolēmām nekādās viesnīcās vai kempingos nekavēties. Līdz pirmajam pārgājiena maršrutam bija teju 600 km. Līdz mirklim, kamēr es nolūzu šī purvainā ezeriņa krastā, paguvām nobraukt kādus 200 km, tai skaitā šķērsot jūru ar prāmi. Nekāda ilgā gulēšana jau tāpat nesanāca – trijos atkal bija gaišs un nolēmām braukt tālāk.
Ap deviņiem bijām jau šķērsojuši pusi Norvēģijas un mūsu ceļš rāpās augšā uz Lysebotn. Kādu stundu braucām pāri fantastiskam vientuļam plato.
Apakšā varēja redzēt, kā Lysefjordā no jūras plūst iekšā rīta migla
Te, 600 m v.j.l. sākās taka.
1. Kjerang trekings – uz Lysefjord aizā iesprūdušo laukakmeni (12 km, 400 augstuma metri, 5 h) Ar tiem augstuma metriem gan tik labi vis nesanāca – pēc vairāku pakalnu šķērsošanas summārais uzkāpiens sanāca ne mazāks par 700 m. Jārēķinās ar diezgan slīpām akmens plāksnēm, tādēļ labas Vibram zoles nebūs par skādi. Un ar 5 stundām labāk nerēķināties, jo Tas, ko ieraudzīsiet galā… Mums sanāca 8 stundas. Laiks ceļā! God tur! (citāts no plakāta. nezinu, ko tas nozīmē:)
Melošu, ja teikšu, ka uzlēcu uz tā laukakmeņa vēsi. Sniegā sabristās mitrās zoles un nejauki apaļīgā bluķa virsma nebija tā pati draudzīgākā kombinācija. Nez, vai kāds inženieris ir mērījis, cik stipri tas olis ir iesprūdis starp lisijā fjorda sienām. Vadījos pēc principa, ka citi arī tā dara un vēl nekas nav noticis
Vakarā braucām pa maksas ceļu, kas izveidots dziļā aizā paralēli Lisijam fjordam. Kā jau rūdītiem tūristiem pieklājas, centāmies ignorēt uzrakstus, ka par ceļu jāsamaksā… līdz kamēr šaurākajā ceļa vietā mūs nofotografēja automātiskā kamera. Takk, saņemsiet rēķinu pa pastu!
Tad atkal braucām ar prāmi. Prāmju satiksme te ir tik regulāra, ka nekādi kustības saraksti vispār nepastāv. Tu brauc pa ceļu un TomTom onkulītis tev paziņo: “Tālāk braukt ar prāmi”. Ceļš izbeidzas un visi auto rindiņā slīd virsū uz tuvākā prāmja. Neviens pat nejautā, uz kurieni tas brauks.
Ceļmalas krogos cenas bija šaušalīgas, nē, zvērīgas. Viena šnicele vai antrekots maksāja ap 20 latu. Mūsu ģimenei vakariņas ar otro ēdienu un glāzi sulas izmaksātu apaļus 100 latus. Ar skubu metāmies iekšā pirmajā veikalā, neatminu, vai tas bija COOP, Rimi vai Rema 1000. Lai nu kā, flinstonu steiks te maksāja 4 Ls kilogramā, tikai jācep pašam. Apmetāmies kempingā Lisija otrā krastā un drīz ietinām visu teritoriju smaržīgos svaiga grila dūmos. Cepām gaļu un gatavojāmies rītdienas pārgājienam.
2. Preikestolen trekings – uz Lysefjord Kanceles klinti (Pulpit rock) (8 km, 400 augstuma metri, 5 – 6 h)
Kad taka bija uzvijusies nedaudz kalnup pa tūristu bara noslīpētām akmens plātnēm, mēs pēkšņi nonācām purvā. Gandrīz paklupu uz čūskas (skat lejāk). Kāds vācu tūrists vaicāja, kas tā ir pa čūsku. Teicu, ka vārdu tai nezinu, bet cilvēks parasti nomirst. Vācietis kļuva domīgs, vai izvēlējies pareizo valsti, ko apmeklēt sava atvaļinājuma laikā.
Pēc stāva kāpiena sasniedzām pāreju, no kuras varēja samanīt mūsu drauga Lisijā fjorda malu. Nu atlika tikai apiet riņķī kalnam, kura otrā pusē slējās Norvēģijas, iespējams, slavenākā klints.
Ģeopunkta un labo skatu meklējumos pakāpāmies vēl uz augšu – līdz pašai virsotnei. Labais!
Vakarā turpinājām labi aizsākto tradīciju – braukt līdz tumsai. Tumsa pienāca pie milzonīga ūdenskrituma, kura pakājē atkal cepām flinstonu gaļu.
Kempingā gadījās maza ķibele – auto pieglaudās vienam no tiem jocīgajiem elektrības skapjiem, ko šie sarakuši karavānām pašā pļaviņas centrā. Nu kurš gan varēja iedomāties, ka pļaviņas vidū būs stabs! Nekas slikts jau nenotika – nedaudz svešas krāsas uz bampera. Te nu atcerējāmies vienu rakstiņu par kokakolas neganto ietekmi uz jauniešu organismu. Un kas būtu, ja šo spēku savaldītu un liktu tam strādāt mūsu labā – lai izšķīdinātu svešo krāsu? Un, raugi, līdz rītam tā bija noēsta pa tīro! 🙂
3. Trolltungas trekings – uz Troļļa mēles klinti (20 km, 600 augstuma metri, 10 h)
Lai tiktu pirmajā klintī, vajadzēja līkumot pa taku. Bet te mūsu skatienus piesaistīja interesanta konstrukcija – taisnā līnijā debesīs uzšāvās pamestas vagonešu sliedes. Paraustījām vārtiņus – tie nebija aizslēgti. Sākām kāpt. Sākumā lēzenas, tomēr pret vidu sliežu trepes kļuva nepieklājīgi stāvas. Nokāpt no stalažām jau vairs nevarēja. Pie margas turēties arī negribējās, jo to no zemes nez kādēļ atdalīja izolatori. Tā nu veselu stundu pavadījām uz šī milzu stepera.
Sliežu galā pavērās sirreāla ainava – vientuļš plato ar pārdesmit, šķietami neapdzīvotām mājiņām. Vai ļaudis tās pametuši tikai pa ziemu? Vai jūlijā kalnā atkal sāks vilkt vagonetes – vienīgo šī ciema satiksmes līdzekli ar ārpasauli? šo mīklu minēšanai mums nebija laika, jo GPS rādīja līdz Troļļa mēlei vēl vismaz 3,5 stundas.
Pirmajā pārejā beidzot sapratām, kāpēc tūrisma sezonu te atklāj tikai jūlijā. Jūnija vidū te vēl valdīja dziļa ziema.
Ak, nē! Ziema te tomēr nebija tik dziļa, kā varētu vēlēties. Siltajā dienas saulītē sniegs kusa un zem sniega slāņa it visur tecēja palu upes. Laiku pa laikam kāds no mums izbruka cauri un pielēja zābaku.
Pēdējā stundā traversējām stāvu sniega pilnu kanjonu un tad lavierējām pa morēnu laukiem. Takas apzīmējumi bija ieputināti, tādēļ pēc katra sniega pleķa šķērsošanas nācās meklēt takas galu, kurš nereti atklājās pavisam citā virzienā. Bradājot pa šo zaķu taku, kājas bija totāli slapjas, bet atkāpšanās nebija ne prātā – mērķis bija tik tuvu!
Ups! Tam trollim nu gan ir mēle. Bija vērts.
Atceļā atklājām akmens vannas, taču tad nejauki samācās un sāka līt. Kūstošā sniega upes bija kļuvušas divtik negantas. Vietās, kuras turpceļā šķērsojām bez piepūles, nu nācās stipri uzmanīties, lai straume neparautu līdzi zem ledus.
Taka virs pamestā ciema bija pārvērtusies par upi.
Kamēr pieveicām sliežu posmu, laiks atkal noskaidrojās. Atradām kempingu vecā ķiršu dārzā. Ābeles un ķirši ir šī fjorda specialitāte.
Tie norvēģi gan ir kā troļļi – dzīvo sūnu mājiņās. Viņiem te tik regulāri līst, ka velēna uz jumta augu gadu piebriedusi. Ja izkalst, laikam tek cauri.
Nākamajā dienā nobraucām gar Voringsfossen ūdenskritumu. Iespaidīgs, bet varbūt pārlieku civilizēts. Pie citiem mūsu objektiem troļļus netirgoja.
Tad izmetām vairākus apļus pa pazemi (TomTom onkulīts mums rādīja, ka šķērsojam to pašu vietu, kur bijām pirms minūtes, tikai citā līmenī).
Tad, pēc viņa domām, mums atkal vajadzēja “braukt ar prāmi”
Beigu beigās vēlā pēcpusdienā tuvojāmies mūsu ceturtajam maršrutam. Tas sākās slavenās kalnu dzelzceļa līnijas Flamsdalen pašā vidū.
4. Gar Flāmu dzelzceļu uz Kjosfossen ūdenskritumu
(ar velo 40 km / ar auto+kājām apmēram 10 km / ar vilcienu 0 km:)
Ar vilcienu braukt negribējās, un bija jau arī diezgan vēls, lai pagūtu izbraukt visu maršrutu turp un atpakaļ. Par laimi atradām mazu kalnu ceļu, kas vijās paralēli sliedēm, vietām bija aizslēgts ar vārtiem, vietām šķērsoja dzelzceļu, bet vismaz noīsināja mūsu kājām iešanas gabalu par veseliem 15 km. Šo ceļu aktīvi izmantoja velotūristi.
Blomhellerā autoceļš beidzās. Vispār jau varēja braukt arī tālāk, bet mēs respektējām zīmi, kura tālākceļu atļāva velosipēdistiem un trekingotājiem – tādiem, kā mēs. Aiz Kardalas ceļš sāka vīties kalnā, bet mums vajadzēja iekļūt ielejā pa kreisi. Līdz galvenajam ūdenskritumam tā arī netikām, jo pēdējā posmā neatradām nevienu jēdzīgu taku – milzīgs akmeņu nogruvums beidzās pie kanjona. Vajadzēja no Kardal kāpt augšā uz dzelzceļa sliedēm un tad iet pa tām. Jeb arī vispār braukt ar vilcienu. Nākamreiz zināsim. Bet skati ielejā vienalga bija fantastiski un upe iespaidīga!
Vakara saulītē izbaudījām skatu uz mūsu kārtējo naktsmītni. Cepām flinstonu gaļu un vērojām ziemeļblāzmu.
No rīta gribējām pabaudīt saules apmirdzētos fjordus, bet ceļš negaidīti pazuda pazemē uz ..veseliem 25 km (izrādījās, šis bija garākais tunelis Norvēģijā!). Lai braucējus nepārņemtu depresija, gudrie norvēģi bija iekārtojuši ik pēc 5 km tādas kā relaksācijas zāles. Diemžēl pirmās zāles efekts ātri pazuda, kad 10 km dziļumā pēkšņi parādījās luksofors ar uzrakstu – gaidīšanas laiks no 0-30 min. Galu galā no tās trubas ārā izkļuvām tikai pēc stundas.
Vairākus līkumus vilkāmies aiz riteņbraucējiem, kuri te ir tik nekaunīgi, ka brauc pa ceļa vidu un viens otram blakus. Vēlāk noskaidrojās, ka tā bija Latvijas izlase:)
Šis skats ir viens no ievērojamākajiem visā Norvēģijā, jo jau 19. gs. ceļvedī tika ievietota šāda gravīra.
Pa 55. ceļu bijām sasnieguši Jotunheimenas nacionālo parku. Tas ir augstkalnu rajons ar neskaitāmām sniegotām virsotnēm un Norvēģijā populārākajiem kalnu tūrisma maršrutiem.
Lom pilsētiņā apskatījām vecāko koka baznīcu, kuru šie tā notriepuši ar darvu, ka bail piedurties, kur nu vēl iet iekšā lūgties.
Pievakarē beidzot iegriezām 51. ceļā, lai izbaudītu Jotunheimen visā tā krāšņumā un varenībā. Bija tāda plašuma sajūta, kā Sibīrijas taigā.
Kempingu atradām pie varenas kalnu upes. Cepām flinstonu steiku. Temperatūra pret vakaru nokrita tuvu nullei.
Rīts nemīlīgs, tomēr prognoze solīja lietu tikai pēcpusdienā. Jāpasteidzas.
5. Besseggen pāreja – starp diviem dažādos līmeņos esošiem ezeriem (15 km, 1000 augstuma metri, 7-8 h)
Ideālā variantā ar kuģīti vajag šķērsot 18 km garo Gjendes ezeru un tad sākt pārgājienu no tās puses. Mums līdz kuģīša sezonas atklāšanai bija jāgaida pāris dienas, tādēļ kāpām augšā no 51. ceļa puses. Nav jau brīnums ka kuģītis nekursēja – otrs ezers izrādījās vēl pilnīgi aizsalis.
Bijām uzkāpuši kilometru virs ezera. Mākoņi pašķīrās un skatam pavērās abi ezeri. Tiesa, augstākais, kam vajadzēja būt spilgti zaļam, izrādījās pelēks un pilnīgi aizsalis. Tad mums (mūsu siera maizēm) uzbruka kaijas, kuras mums nācās aizvairīt ar akmeņiem.
No augšas varēja redzēt mūsu tālāko ceļu, kas, likās, pazuda debesīs.
Braucām pāri sniega laukiem. Daži kemperi vasaras priekus baudīt bija atsteigušies par agru. Vismaz šis kuģītis tupēja uz sēkļa un vēl gaidīja kūstošo sniegu ūdeni.
Jaunajām mājām uz jumta arī jau bija samesti kūdras maišeļi.
Vakarā gāza kā ar spaiņiem. Izīrējām mājiņu ar grilu un sagatavojām.. šoreiz flinstonu steiku.
Oslo atļāvāmies papusdienot sabiedriskajā ēdināšanā un tad samaldījāmies tuneļos. TomTom onkulītis kaut kur pazemē aizmirsa pateikt, lai nogriežamies pa labi. Rezultātā viņš vairākus km rādīja, ka braucam pa pareizo trubu, lai gan mēs jau sen bijām nobraukuši pilnīgi šķērsām. Varat iedomāties, cik samulsis viņš bija, nonākot virszemē. Beigās šis sūtīja mūs atpakaļ tunelī. Labi, ka līdz lidmašīnai atstājām nelielu rezervīti.
Pēdējais kadrs – nācās izēst visu zaptīti, ko, pateicoties teroristiem, vairs nevar ienest lidmašīnā.
