Kristaps L. (tagad adventurerace.lv) lūkojas tāds domīgs. Sak, pirms pieciem gadiem, tad tik bija ekstrēms - tauta tā riktīgi izmērcēja kājas un nosala. Bet šiem te sagadījušies siltumnīcas apstākļi: skaidra nakts, štrunta 10 grādi pie sala, vējiņš ap 1 m/s un pat nepūš sejā, visu mēnesi turējies mīnusos, tātad aizsalušas ne tikai upītes, bet pat slavenās purvainās randu pļavas, pie kam sniega ir tieši tik daudz, lai redzētu iepriekšējās komandas pēdas, bet ne tik daudz, lai piesmeltu zābakus. Vienīgās cerības uz neaizsalušu Salacgrīvas ostu un negaidītiem ledus laukiem, kur vismaz kādam varētu paslīdēt kāja.

Tātad... februāra piektdienas vakarā pēc grūtas darba nedēļas dīvaina cilvēku grupiņa pulcējas Ainažu vecajā skolā. Šie cilvēki stundu pirms pusnakts ir nolēmuši doties 70 km pastaigā gar jūru līdz pat Lauču dižakmenim pie Zvejniekciema.
Viņi paši to sauc par VX Ziema Pro 2006

Ap 23jiem Kristaps L. pēkšņi paziņo, ka nākamo 11 kontrolpunktu kartes nemaz nav pie viņa, bet gan nobēdzinātas grūti aizsniedzamās vietās Ainažu nomalēs, piemēram, dižpriedē pie kapiem un mola galā 100 m no Igaunijas robežas. Tad viņš nosauc 24 skaitļus, un visi metas kaut ko līdzīgu atrast Jāņa sētas izdotajā Ainažu kartē

Kamēr mēs mēģinām uztaisīt sakarīgu komandas bildi, mūsu fons ir izčibējis - lielākā daļa tautas jau paņēmusi vagu.

Izejam ceļa galā un pētām sniegu - izskatās, ka visi aizskrējuši uz Igauniju.  Prātojam, ka pirmie skrējēji varētu uzrauties uz robežsargu patruļām un tas viņus aizkavētu, kamēr pēdējiem tie sargi jau būs izskoloti, tādēļ draudzīgi pagriežamies uz kapiem. Te no auglīgās zemes tiešām izspraukusies pamatīga priede, kurā karāja karte ar kontrolpunktiem. Meitenes pietur trepes un Jānis L, viens-divi-trīs, jau sēž uz resna zara 6 m augstumā. Diemžēl no izvēlētā skatu punkta karte nav tā īpaši labi salasāma.

Turpmākās stundas laikā apmeklējam vēl pāris kokus, vienu pieminekli, celmu pie jūras, un līdz ar to mūsu kartē iezīmētie objekti ir izsmelti. Tagad būtu jādodas taisnā vīlē uz mola galu pie Igaunijas robežas, kur vajadzētu būt kartei ar atlikušajiem objektiem. Tuvākais ceļš iznāk tieši pāri jūrai.

Taču, rūpīgi papētot sniegu, redzam dažas skaidri iemītas pēdas, kas aizvijās niedru biezoknī. Kaut kam taču tur ir jābūt, ja reiz tauta izbradājusi. Te rodas laba doma - mums ir leģenda, mums ir pēdas, kāpēc gan pa ceļam nesalasīt atlikušos kontrolpunktus un no mola durt taisnā vīlē uz finišu? Nu, piemēram, KP6 - akmeņu krāvums. Kāda problēma pa ceļam to uzlasīt. Ideja gan izrādās ne no labākajām, jo pieminētais krāvums, ko iztēlojāmies kā skaistu akmeņu piramīdu, dabā izrādās nožēlojams akmeņu lauks pāris hektāru platībā. Tikai ar lielu iekšējo spēku atrodam īsto akmeni.

Taka mūs izved līdz drupām. OK, nospriežam. Kas mums te, leģendā, ir teikts par drupām: "6 m augsts skurstenis drupu A malā". Apejam apkārt pa vairākām reizēm, bet nekādu skursteni ieraudzīt nevaram. Kas zin, laikam būs t.s. netradicionālais projekts. Beigu beigās velkam atkal laukā leģendu. Ahā, tad redz kas par joku - dažas rindiņas augstāk ir pieminēti vēl arī citi objekti drupās. piemēram "mājas siena, 5 m augstumā, bīstami!" Apejam vēlreiz apkārt - šīs mantas te tik tiešām netrūkst - sienas ir veselas četras!. Un KP rokā!

Beigu beigās izlemjam, ka šāda bakstīšanās pa tumsu bez kartes ir jāizbeidz un pienācis laiks doties uz mola galu pārzīmēt to karti.

Ainažu skola mūs sagaida pirms diviem naktī. Te parādījusies informācija par nākamajiem KP. Tā kā ne ēst, ne dzert te nedod, sākam lēnām, kā krievi saka, atklanīties.

Pa ceļam viens KP atrodas milzu krūmā 3 m augstumā. Pāris km tālāk par Eiropas naudu uzbūvēts skaists tornis. Brīnums, bet KP solīdi piestiprināts pašā skatu laukuma centrā. Var pat uzkāpt pa parastajām trepēm (!?!)
Tālāk kādi astoņi km līdz Salacgrīvai. Pa ceļam nav pilnīgi nekā interesanta, varbūt izņemot lielu laivas vraku. Iemetam acis - ja nu arī tur kāds iedomājies pielipināt KP.

Salacgrīvas osta. Pačāpojot kādu kilometru gar upi uz augšu, ir iespēja lepni šķērsot Salacu pa šosejas tiltu. Bet baigi negribas to līkumu. Otrs krasts kā ar roku aizsniedzams. Pieejam pie kuģu ceļa - skats ne visai patīkams - melnajā ūdenī peld svaigi izlauzti ledus gabali.

Škiram atkal vaļā mūsu meža grāmatu un sākam pētīt pēdas. Viens ekstrēmists gājis pa veco, apsnigušo ledu līdz kuģu ceļam un.. atpakaļ vairs nav nācis. Tur pat blakus otrs. Hmm. Vajadzēja būt vismaz kaut kam - krastā palikušai somai, ūdenī peldošai ķiverei vai cimdam. Bet nekā.

Jānis ziņkārīgi pastiepj uz priekšu kāju un uzspiež uz viena no vižņiem. Negrimst. Tad uzkāpj. Izskatās, ka iesaluši. Pārāk sen tas nevarēja notikt - vēl nav paguvuši apsnigt. Bet, ja tā stingri ņem - kāda tam vispār nozīme, ka tik nav jāiet tas līkums līdz tiltam. Nākamajā mirklī visi četri kā sniega leopardi līgani slīdam pāri kuģu ceļam (izņemot mani, jo man jāpaspēj apskriet apkārt pārējiem lai nofotografētu)

Ap trijiem ir pats laiks vieglam brokastam. Kaut kā šķebina visi tie sporta "bāri", tāpēc labi, ka līdzi paņēmušās ungāru speķa maizītes. Ziemā organismam enerģija īpaši vajadzīga, un arī vēdera izeju tas pipariņš sakārto.

Vēl pēc kilometriem pieciem nonākam pamatīgas gravas malā. Labi, ka kāds nostiepis pāri paralēlās, vismaz nebūs jākāpj tur lejā. Pie viena arī punktu paņemam.

Rīta blāzma neatnes neko vairāk, kā bezcerīgu skatu uz jau noietajiem un vēl bezcerīgāku uz vēl ejamajiem km. Līdz nākamajam KP 15 kilometri. Nu ko, sanāks kādas stundas trīs uzturēties svaigā gaisā.

Ja nakts laikā vairākās vietās uzrāvāmies uz ledus laukiem, vienreiz pat meitene nokrita, tad nu ceļš sāk izskatīties pēc asfaltētas šosejas, kas veidota no sasalušām smiltīm.

Doma par brokastu tēju izskan klusi. Neviens neatceras, no kura tieši. Apspriesta tā vispār netiek - nākamajā mirklī visi jau sēžam ap prīmusu, kurā noslēpumaini burbuļo Jāņa L īpašā recepte. Jādomā, ka no austrumiem. Visticamāk, dod spēku un mobilizē enerģiju.

Gar sarkanajām klintīm ejam reālā ātrumā. Lai nofočētu pārgājienu uz klinšu fona, man jāskrien uz priekšu vairākas reizes. Kā tik paspēju iestādīt asumu, visi jau atkal izgājuši no kadra.

Lai palīdzētu mums tikt pāri nākamajai gravai, organizatori nostiepuši virvi un nosaukuši to visu par KP17 un SU2. Nu un su... , ka ar galvu uz leju, ka tik tiekam pāri sausām kājām!

Tā jau varētu vēl daudz stāstīt.
Dažiem jau tā ekstrēma vienmēr par maz. Tā mēs, piemēram, lai padarītu pasākumu vēl X-aināku, nolēmām arī savu auto no Ainažiem līdz pat Vidlaučiem atvilkt bez dzinēja iedarbināšanas! Ja jau visi kājām, tad visi. Paldies Jānim A.  un Gatim K. par ideju un palīdzēšanu. Smaga taču!

Paldies arī Kristapam L. un adventurerace.lv un Vidlauču saimniekiem par gardo zupu un silto pirtiņu.
Vajadzētu tagad šito pašu vasarā, bet ar slēpēm.
Visu labu!
Adventūristi.

Vecās labās bildes no
VX Kurzeme
VX Zemgale
VX Latgale
VX Vidzeme
VX Liepāja
Viveres piedzīvojumu sacensībām
 

un uz adventures