4×4 Gruzijā tā pa īstam – no Kaukāza kalniem līdz pat Melnajai jūrai

Krusta pāreja un teiksmainais Gruzijas Kara ceļš, kas pieminēts hronikās jau 1. gadsimtā – tieši te mēs šķērsojam galveno Kaukāza grēdu. No šejienes mums iecerēts doties gleznainā minerālavotu ielejā. Vairākas stundas mūsu Land Cruiseri rāpjas klintīs ar 1. pazemināto ātrumu. Dažkārt pat neticas, kā tie vāģi turpina ceļu un nenoslāpst. Priekšā parādās sniega saputinājumi, kurus pārvaram, cerot, ka mašīnas nenoslīdēs uz sāniem no kraujas.

 

Kad minarālūdens ieleja jau šķiet kā ar roku aizsniedzama, priekšā iznirst kārtējās grūtības – nogruvums. Vienīgais ceļš aizbiris ar pamatīgiem bluķiem.

 

Aiz noguvuma sākas dubļu vannas un upju straujteces. Atkal interesanta pieredze!

 

Tam visam pa vidu dāmas tomēr pamanās izsprukt no auto un nogaršot minerālūdeni, kas tik bagātīgi plūst pa visām nogāzēm. Sākumā liekas atspirdzinošs, bet pēc tam saproti, ka mute pilna ar smiltīm.

 

Šitais gan nav neko garšīgs. Drīzāk pēc olām un sēra. Augsnes nokrāsa un smaka visapkārt tieši par to pašu arī liecina:)

 

Mūsu nākamais mērķis iznirst no mākoņiem pie Kazbegi ciema. Gergeti baznīciņa. Iespējams, svētākā vieta visā Gruzijā. Uz turieni kādus 400 augstuma metrus rāpjās mālains kalnu ceļš. Mēģināsim!

 

Esam galā! Prieks un pacilājums, bet…. kā tagad tiksim lejā?

 

Mašīna ir bezcerīgi ierakusies dubļu laukā. 4×4 nepalīdz, jo mūsu riepas ir tik pat gludas, kā maza bērna … Palīdzēt te var vienīgi Nugo melnais vāģis ar savām relatīvi jaunajām riepām.

 

Pēc pusstundas mūsu auto ir izvilkts ārā kā rācenis no vecmāmiņas dobes.

 

Aitas. Tās nosējušas ne tikai kalnu nogāzes, bet arī vienīgo transporta artēriju. Un 4×4 te nepalīdz:)

 

Tas pats sakāms par govīm. Lai gan te nav Indija, šie liellopi te vienalga ir cieņā un neuzskata, ka transportam uz ceļa būtu kādas īpašas priekšrocības.

 

Šo monumentu uzslējuši krievi kā draudzības apliecinājumu Gruzijas republikai. Pārdesmit gadus atpakaļ tas, iespējams, bija jauks akcents Gudauri apkārtnē.

 

Te arī Ananuri cietoksnis, kur pirmo reizi satikām mūsu draugu – sunīti Ananūriju (skat iepriekšējo stāstu).

 

Un te skats uz Mchetu – vienu no senākajām Planētas pilsētām, kas izvietojusies pie Aragvi ietekas Kūrā. Mcheta pieminēta rakstos jau tūkstots gadus pirms mūsu ēras. Šobrīd tas ir Gruzijas reliģiskais centrs, tādēļ te sastopamas daudzas mūķenes un daži ļoti bargi priesteri.

 

Toties par nākamo objektu ir visai pretrunīgas pārdomas. Gori. Josifa Visarionoviča dzimtā pilsēta un kādreiz ievērojams tūrisma centrs. Mūsu gruzīnu pavadoņi te neplāno apstāties, lai gan pa logu garām aizslīd varenais sarkofāgs, zem kura vēl šodien izvietota Staļina vecāku māja.

 

Mēs, toties, izbaudām senās alu pilsētas Uplistsikhe šarmu. Tajos caurumos grīdā, nav šaubu, viņi gatavojuši vīnu!

 

Šī ir pēdējā bilde, kurā redzamas manas saulenes. Nākamajā mirklī tās jautri virpuļo pāri ielejai un, visticamāk, tagad tās nēsā kāda aita vai govs, kas ganījās tur apakšā.

 

No šejienes aizsākas mūsu nākamais 4×4 posms. Arī šoreiz iesākums ir visai nevainīgs – dažas dziļākas peļķes.

 

 

Toties tad Nugo sāk bažīgi bakstīt ceļu. Dubļu noslīdējums! Roka ieslīd akmeņu masā kādu 30 cm dziļumā. Tas nu nemaz vairs nav labi. Raudzīsim, ko par to teiks mūsu autiņi!

 

Autiņi arās pa dubļiem līdz asīm, bet tomēr izmisīgi cīnās kalnā

 

Nekas labs viņiem sakāms nav. Uz asajām šķembām ir pārdurtas 2 riepas.

 

Kādā kalnu pārejā apstājamies dzesēt pārkarsušo sajūgu. Mūsu vāģim ir atteikušas bremzes. Toties fotosesija izdodas ideāli:)

 

Ja pret kalnu bez bremzēm var braukt tīri mīerīgi, tad no kalna tas sanāk diezgan jautri! Lai piebremzētu, bremžu pedālis mūsu auto ir jānospiež 2 reizes. Ar pirmo reizi tas vienkārši pa tukšo ieiet grīdā. Kas to zin, varbūt nākamreiz jau vajadzēs veselas 3 reizes;)

 

Mašiīnas ir tā uzkarsušas, ka iet cauri peļķēm kā tvaika bānīši. Labs skats, ja zini, ka tie ir tikai tvaiki un motors vēl nav aizdedzies;)

 

Vēl viena tukša riepa, tad mežonīgas gravas un akmens pakāpieni, līdz kamēr jau sajūtam, ka mums viens ritenis dīvaini strīķējas gar korpusu.

 

Kad šķībo riteni radio komunikācijā sāk pieminēt arī pārējās mašīnas, nolemjam apstāties un paraudzīties, kas tam vainas.

 

Mūsējie visi kā viens izrādās spečuki Toyota piekarēs: Vainīgs ir gultnis. Nē, vecīt, šim modelim tas nāk kopā ar _ _ _ (to vārdu es neatceros). Nē, te taču pilnīgi skaidrs, ka saliekts ir viss rāmis. Pusass arī ir čupā… Tā nu ar katru nākamo ekspertu mūsu cerības turpināt ceļu arvien vairāk saplok. Finālā atstājam mašīnu šajā nekurienes vidū un izsaucam remonta brigādi no Tbilisi.

 

Varu vēl vienīgi iekomentēt, ka no šejienes līdz sakarīgam ceļam bija 20 km, kurus veicām 2 stundās. Vietām peļķēs bija paslēpušies akmens bluķi, kas pāris mašīnām norāva tādus elementus, kā sliekšņi, rezerves riepas u.c. kas karājas zem mašīnas. Savu auto ieraudzījām pēc pāris dienām, un arī tam šis un tas pietrūka:)

 

Borjomi. Gruzijas lepnums kopš 1830. gada, kad krievu armija te uzsāka SPA kurorta celtniecību. Tieši zem šī kupola izplūst īstais Borjomi avots. Te daži vēsturiski kadri no pagājušā gadsimta.

 

Varētu teikt, ka šis pārāk neatšķiras no lielveikalos atrodamā produkta. Ja nu vienīgi siltāks un bez gāzes.  Tā kā nebija trauka, kur saliet patieso Boržomi, tad nopirku kioskā gāzēto variantu, izlēju to laukā un pudeli piepildīju no avota;)

 

Tieši te pirmo reizi saskaramies ar modrajiem Gruzijas ceļu policistiem. Viņi ieraksta savās kamerās itin visu, kas notiek uz ceļiem, piemēram, ka latvieši braukā bez drošības jostām…

 

Nākamajā vakarā ierullējam senā arābu pilsētā. Skaists cietoksnis ar izgreznotiem balkoniņiem, bet pilsētas centrālajā laukumā ļoti autentiska bufete.

 

Bufete, kur mājas vīns ir līdzīgs uzrūgušai ābolu sulai. Toties lēts. Un ļoti autentisks. Bet negaršo pēc vīna. Beigu beigās aizsūtam saimnieci uz točku pēc pudelītes Kindzmarauli.

 

Nākamajā dienā šķērsojam vēl vienu pāreju, kas nosēta ar mazām ganu būdiņām. Jocīga vieta.

Un vakarā esam pie Melnās jūras!!!!!!!

 

Paldies EO par foršo 4×4 pieredzi! Un tagad baudīsim Melno jūru! 🙂