4×4 Gruzijā sasniedz teiksmaino Svanetiju

Svanetija. Visnomaļākais Gruzijas apgabals, kas paslēpies aiz piectūkstoš metru augstajām Kaukāza sienām. Kad daudzus gadus atpakaļ te ieklīdām, šķērsojot Bečo pāreju, mūs pārsteidza draudīgi sargu torņi, izkaisīti pa visu ieleju. Toreiz sevišķi daudz apskatīt nepaguvām, jo mums silti ieteica te neuzkavēties. Tagad esam nolēmuši atgriezties Svanetijā ar jaudīgiem braucamrīkiem, lai iepazītu attālās ielejas un sasniegtu ciematus, kas izvietojušies pat 3000 m augstumā.

Kad ceļa galā parādās varenā Ušba, ir skaidrs, ka nav vairs tālu līdz Svanetijas galvaspilsētai Mestijai.

Tur jau tā slejās visā savā krāšņumā. Nevienam svešiniekam nav iespējam pielavīties klāt nepamanītam:)

21. gadsimts gan ienācis arī šajā nostūrī. Mestijas centrs ar kafejnīcu Laila drīzāk atgādina jauku Alpu kūrortu, un policijas ēka vispār pārsteidz ar futuristisku skatījumu uz senajiem svanu torņiem..

.. bet tas nebūt nenozīmē, ka centrālajā ielā nav jāskatās zem kājām:)

Nākamajā rītā jau agri pošamies ceļā. Mums jāpagūst uzkārpīties līdz Ushguli – tālākajam Svanetijas ciematam, līdz kuram sniega dēļ var nokļūt vien 6 mēnešus gadā. Rīta blāzmā pāri Mestijas torņiem klaiņo smagi mākoņi. Cerams, ka laiks šodien būs mums labvēlīgs.

4×4 šajā ceļā šķiet visai noderīgs. Īpaši jau šķērsojot strautus un nelielas upītes, kas jautri mutuļo lejā pa kalna nogāzi.

Pēc nezin cik stundu kārpīšanās pa serpantīniem un nobirām, ielejas galā beidzot parādās pirmais tornis.

Ierīkojam nometni un dodamies ciemata apskatē. Te nu ir laiks pastāstīt par svaniem – par šo mazo un kareivīgo kaukāza tautiņu. Ģimene jau izsenis ir bijis svanu galvenais cietoksnis – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Svani neuzticējās nevienam. Ap 10. gadsimtu aizsākās tradīcija veidot savu ģimenes māju kā cietoksni, kas aizsargātu gan no kaimiņiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Tornis bija aprīkots ar visu nepieciešamo, lai varētu atvairīt uzbrukumu un vajadzības gadījumā tajā patvertos ilgstoša aplenkuma laikā. Tā kā svanetijā vēl līdz nesenam laikam piekopa asinsatriebību (te nu jāsaka, ka arī šobrīd neviens nevar justies pilnīgi drošs), tad konflikti starp ģimenēm un klaniem bija ierasta lieta. Arī iebraucējiem un tūristiem vēl desmit gadus atpakaļ te neklājās viegli.

Ciema ielas ir bruģētas ar govju mēsliem. Par to izdevās pērliecināties arī praktiski, iekāpjot kūkā un vēlāk kādā šķērsielā arī iežaujoties vircas peļķē.

Tieši tad arī tapa skaidrs, ka ūdens ir katras ģimenes svētums un publiski nav pieejams. Ja nu vienīgi lejā pie upītes, kur ierīkota ciemata vannas istaba:)

Nu ko, iesim paraudzīt, kas lācītim vēderā. Iemetīsim aci kādas ģimenes miteklī.

Esam atpakaļ nometnē. Mūsējie jau rosās ap pavardu un gatavojas aukstajai nakšņošanai. Lai gan ir vasaras vidus, naktī sola mīnusus.

Esam vairāku ciema suņu uzmanības centrā. Jāsaka, šie visai profesionāli atrod mirkļus, kad galdu neviens neuzmana.

Gulēt ejot atklājas, ka viens Ananūrijs, laikam arī baidoties aukstuma, ar kakainām kājām ielīdis mūsu teltī un iekārtojies manā guļammaisā. Kad esam ar grūtībām šo izstūmuši no telts, viņš vēlreiz pamanās iesprukt atpakaļ un ierakties guļammaisā. Tas viss vēl būtu piedodami, ja mopsis būtu mazgājis kājas. Bet konkrētajā situācijā viņš tiek izraidīts zvaigznēm pielietajā pļavā un telts rāvējslēdzis aiz viņa cieši aizcērtas. Turpmākās minūtes līdz miegam paiet intensīvos tīrīšanas darbos.

Esam lejā. Pabraukt nav iespējams, jo visur govis.

Pēc Svanetijas kalnu idilles laiks pārslēgties uz ielejas skarbo realitāti.

Bet tai ir arī saulainā puse, ko sauc par šašliku, hinkāļiem un biezu sarkanu Kindzmarauli.