4×4 Gruzijā: Tbilisi un Alazani vīna ieleja

Šis ir tikai sākums mūsu 11 dienu offroad avantūrai. Trakie bezceļi sāksies aiz Gudauri, bet pagaidām iepazīstam “klasiskās vērtības”.
Un tā, jau pirmajās brokastīs gūstam priekšstatu par gruzīnu viesmīlību. 5.00 rītā. Parasta kafejnīca Tbilisi centrā:

Tbilisi vecpilsēta šarmē ar saviem pagalmiņiem un balkoniņiem. Balkons vai otrais stāvs ar pārkari, ko balsta sarūsējuši dzelži, ir katra gruzīna goda lieta. Neticami, kādus tik inženierceltniecības brīnumus var atrast Tbilisi vecpilsētā!

458. gadā, kad karalis Vahtangs medīja šajā apgabalā, viņa piekūns nejauši iekrita strautā un… izvārījās. Izrādījās, ka šeit no zemes izplūst karstie avoti. Vahtangam šī vieta tā iepatikās, ka viņš te dibināja pilsētu. Un, patiesi, Tbili gruzīnu valodā nozīmē – karsts. Termas Tbilisī centrā pilnā sparā darbojas vēl šo baltu dienu. Grēks neieprovēt!

Tālāk mūsu ceļš ved uz austrumiem – uz apgabaliem, kas pietuvināti Azerbaidžānai. Šī apkārtne ir diezgan pamesta. Tik pamesta, ka nedaudz pakāpjoties virs David Gareji klostera, esam jau iesoļojuši Azerbaidžānas teritorijā. Tiesa, nekas par to te neliecina. Apkārtni pametuši arī paši robežsargi:)

Braucam cauri tuksnešainiem klajumiem, kur padomju laikā mēģināja izmitināt cilvēkus. Šobrīd par to liecina vien spoku pilsētas, kurās visas mājas ir tukšas.

Tad parādās upes un priekšā iznirst auglīgā Alazani ieleja (Alazanskaja Dolina) – Gruzijas vīna darīšanas Meka. Te varam vērot tipisko lauku arhitektūru – kvadrātveida namus bez ārējās apdares, bet ar obligāto otrā stāva balkonu, uz kuru ved trepes no pagalma. Otrais stāvs skaitās gruzīnu mājas parādes ieeja. Māju noteikti apjož sarūsējis metāla žogs ar vēl briesmīgāka paskata metinātiem vārtiem. Bet tam pāri slejās atvēsinošas vīnogulāju arkas. Skaisti!

Kāds pat sametinājis sev vārtus, kuros olimpiskie apļi izvietoti kā vīna mučeles:)

Bieži vien vīnogulāju arkas var sajaukt ar gāzes trubām, kas kā briesmīgs pūķis aprijis visus ciematus. Izskatās sirreāli. Par gāzes pārbagātību jāpateicas kaimiņiem Azerbaidžāņiem, bet par gāzes vadu plānojumu laikam atbildīgs kāds vietējais inženieris.

Saules svelmē visi gruzīni salīduši zem kokiem un čuč savās mašīnās.

Bet mēs gan nē, jo laiks nobaudīt īstu Gruzijas vīnu no Alazani ielejas! Dienas laikā gruzīni izdzerot apmēram 5 litrus baltvīna. Katrs. Toties sarkanvīnu, kam ir augsts anti-oksidantu saturs, lietojot tikai zāļu tiesai – ne vairāk kā 1,5 l vienā vakarā.

Kindzmarauli rūpnīcā mums rāda pazemes tvertnes, kurās vīnu raudzē pēc tradicionālās gruzīnu metodes – ar visām mizām. Vispār jau Kindzmarauli, Khvanchkara u.c pazīstamie vīnu nosaukumi raksturo tikai rūpnīcu, kurā tie ražoti. Visus šos vīnus ražo no vienas un tās pašas vīnogu šķirnes – saperavi.

Iemaldāmies reālā ražotnē, kur tvertnes tiešām ir pilnas ar svaigu vīnu. Tie jau nebūtu letiņi, ja neizmantotu šādu izdevību:)

Pēcāk gan tiekam arī pie oficiālākas iespējas – Kindzmarauli vīnu degustācijas, ko vada kāda enerģiska šīs rūpnīcas darbiniece. Piedāvātie vīni ir ļoti saldi.

Vakars virs Alazani ielejas nav iedomājams bez vēl vienas vīna degustācijas. Tie te ir visādās dzeltenās nokrāsās un atkal jau ļoti saldi.

Kad tā labi degustēts, laiks šķīstīties baznīcā. Pareizticību Gruzijai atnesa kāda svētā Nino, kas bija izveidojusi krustu no vīnogulājiem un stiprinājusi to ar saviem matiem. Tieši tādēļ krusta šķērskoks bija noliecies uz leju. Šādā formā vēl šodien ir Gruzijas pareizticīgo krusts. Gruzijā baznīca un visas Svētās Nino vietas ir ļoti lielā cieņā.

Piemēram šis svētais avots. Rinda pie kailpeldes šķīstīšanās baseinā  ir tik liela, ka aizstāju to ar vienkāršu aplaistīšanos.

Zīmīgi, ka mūsu pirmais offroad arī ir uz baznīciņu kāda vientuļa kalna galā.

Gatavojoties tālajam ceļam uz Gudauri, iepērkam provīziju. Piemēram šo lielisko maizi, ko cep, uzlipinot mīklu uz karstajām krāsns sienām.

Uznāk pamatīgs lietus. Uzzinām vēl vienu Gruzijas īpatnību – lietus ūdens no mājām tiek novadīts pa tiešo uz ielas, lai nepieslapinātu pagalmus.

Pie Ananuri pils satiekam kādu salijušu, bet ļoti draudzīgu sunīti. Nosaucam viņu par Ananūriju. Turpmāk visiem draudzīgajiem sunīšiem (t.i. visiem Gruzijas sunīšiem) tiks šis vārdiņš:)

Un vēlu vakarā ierullējam Gudauri.

Rīt mēs beidzot tiksim pie īstas 4×4 offroad pieredzes!