6 pārgājieni Krimas kalnos
3:00 naktī. Esam Viļņas lidostā un iekožam līdzpaņemtās sviestmaizes. Mūsu lidojums būs 5:00 un jau astoņos mums pie kājām šalkos Melnā jūra.
3:30 – sākam lūkoties pēc reģistrācijas letes. Ievērojam kādu puisi, ap kuru sapulcējušies cilvēki. Tas ir Romāns, mūsu tūroperatora pārstāvis. Romāns ir pret mums atklāts un atzīst, ka lidmašīnu nav izdevies nokomplektēt. Bet mēs lai neskumstot – ārā jau gaidot autobusi, kas nodrošinās mums komfortablu 8 st. transfēru uz Varšavu.
Pirmā bilde – Polijas robeža, kuru kārtējo reizi redzot vien jau .. gribās. Toties otrā bilde tapusi pievakarē uz Krimas plato – Simferopoles lidostā.
Un tā sākas mūsu 7 dienu piedzīvojums post-padomju Krimā. Mūs sagaida tie paši vecie labie sanatoriju korpusi. Hotel Yalta mums, backpackeriem, nav pa zobam, bet zem tilta arī gluži nakšņot negribas.
Izvēlamies sanatoriju Musson ar neiztrūkstošajiem svariem un gludekli galvenajā vestibilā.
Aklimatizācijas dienu ieteicams sākt ar izslavēto Jaltas pludmali. Nu kā gan var paiet garām šādai vilinošai bufetei, kur kartona cenas saspraustas tieši rasola bļodās un premium alus maksā 30 sant. pudelē.
Diemžēl tālāk tik raiti vairs neiet. Izrādās, pie jūras tā vienkārši piekļūt nemaz nevar.
Beigu beigās atrodam bezmaksas krātiņu ar nosaukumu Ozdorovitelnij lagerj. Tas uzrunā. Ievērojam, ka jebkuru problēmu var atrisināt, ja tev ir metināmais aparāts (svarka). Pat pludmales bojas faktiski izrādās aizmetināti gāzes baloni, kas nokrāsoti sarkanā un dzeltenā krāsā.
Tiklīdz tu pacel acis, tajās ieskatās kāds, kurš piedāvā degustēt Krimas vīnus vai nogaršot kaltētas zivis. Sieviete augšējā attēlā iznēsā karstu kukurūzu, domašnije obedi un bahlava. Un protams arī aukstu alu.
Pēc sāļā ūdens veselīgi pieņemt saldūdens dušu.
Pārgājiens N1: Jalta – Masandras pils – Ņikitas botāniskais dārzs
No Jaltas līdz Massandrai braucam pa “Trassa” ar slaveno kalnu trolejbusu. Tā maršruta kopgarums teju 90 km. Trases malā tirgo tikpat slavenos Krimas sīpolus. “Saldi kā āboli”, mums skaidro kāds vietējais. Vakarā nolemju piekost pie vīna un raudu visu nakti.
Īpašs vārds sakāms par maršruta marķējumu. Mums tik ierasto norāžu stabiņu vietā te visa informācija meklējama uz asfalta…jeb uzkrāsota uz sētas. Sākumā grūti pie tā pierast un mēs prasām cilvēkiem ceļu, stāvot virsū uz skaidri redzamas norādes.
Esam tomēr uz pareizā ceļa, par ko liecina arī meža vidū pēkšņi iekārtotā vīna degustācija. “Viss tieši no rūpnīcas”, mums skaidro individuālā uzņēmēja un salej plastmasas pudelēs pa litriņam no kaberne un no rozā muskata. Lieki atzīmēt, ka Masandru iekļāvām savā maršrutā, jo te top ievērojamākie Krimas vīni.
Atklājam, ka, ejot pāri šai pļavai, neiznāk iet gar iestādi ar nosaukumu Kassa.
Aleksandra III muiža izskatās iespaidīga, taču strūklakās gan viņš kaut ko nelabu salējis.
Pie Masandras uzstādu manā GPS nākamo mērķi – visā Krievijas Impērijā izslavēto Ņikitas botānisko dārzu. Tāds štrunts vien ir – nepilni 2 km pa taisni. Nolemjam iet ar kājām. Vienīgi lieta tāda, ka dārzi atrodas lejāk uz jūras pusi un taisnu ceļu Krimā nav. Beigu beigās pārgājiens prasa 2 stundas, mēs kāpjam pāri sētām, kurām otrā pusē rakstīts, ka teritoriju apsargā nikns suns, ejam cauri “biezo” vasarnīcu jaunbūvēm, pamestam sanatorijas parkam ar Ļeņina pieminekli centrā, tad braucam krietnu gabalu ar mikroautobusu un īsi pirms slēgšanas ierodamies Ņikitā.
Ņikita – slavenais cara botāniķis, pēc 17. gada denominēts. Tagad uz pjedestāla augstākā pakāpiena uzkāpis Ļeņins, bet pašam Ņikitam pieticīgā trešā vieta. Otrajā vietā laikam bija Staļins, bet viņš šobrīd diskvalificēts.
Padomju cilvēks jau nebūs tas, kurš botāniskajā dārzā uz bambusa stiebra neuzrakstīs “Zdesj bil ja…”
Mielojamies ar svaigi grilētu vistu (par 50 grivņām jeb nepilnu latu) Jaltas promenādē un uzdzeram Masandras vīnu (tieši no rūpnīcas). Vienīgā problēma – nav kur noskalot rokas. Strūklakā nedrīkst.
Maršruts N2: Jalta – Bezdelīgas ligzda (ar kuģīti)
Jaltas lepnākā koloniālo laiku būve – viesnīca-kinoteātris. Lielākais monuments – Iļjičam. Pusdieniņas iekost nav problēmas – ēdnīca Fialka un līdzīgas iestādes darbojas bez brīvdienām. Vienīgi ar savu “spirtoto” ne nedrīkst ienākt 🙂
Kliedz kaijas. Garām slīd Livādijas pils, kurā Staļins, Rūzvelds un Čērčils parakstīja Krimas paktu, Valsts Pirmā vasarnīca, kurā vasaras vadīja visi ģenerālsekretāri līdz pat Gorbačovam, tad aiz stūra iznirst ligzda. Zemestrīce pagājušā gadsimta vidū pāršķēla klinti uz pusēm, tomēr ēku izdevās nosargāt. Tagad tur iemitinājies itāļu restorāns.
Maršruts N3: Jalta – Eski-Kermen alu pilsēta – Lielais Krimas kanjons – Ai-Petri pāreja
Beidzot atstājam piekrasti un dodamies kalnos. Pēc stundas brauciena esam tikuši augšā uz Krimas plato. Te sākas tatāru apdzīvotās zemes. Senie cilvēki te bija neslikti iekārtojušies. Melna cūka mūs sagaida pie Eski-Kermen alu pilsētas.
Šajos caurumos uzkrāts lietus ūdens vai kaltēti graudi, tā uzskata vēsturnieki. Savukārt blakus attēlā vīnogu mīcītava. Vīnogu sula pa reni tecējusi apakšējā rezervuārā un no tās, nu protams, raudzēts vīns.
Akmenī palikušas daudzu gadsimtu ratu pēdas. Gluži kā Pompejas drupās Itālijā. (Starp citu, šeit filmēta filma “9. rota”)
Mūs pārsteidz baltie ziediņi, kas klāj visas apkārtnes pļavas. Ieskatoties tuvāk atklājas, ka tie ir gliemežvāki. Tā esot īsta sērga, ar ko nav iespējams cīnīties. Būs jāatved uz Latviju kāds dekoratīvais gliemezis (līdzīgi kā Barkavas priekšsēdētājs latvāņus sēja:)
Klintis paliek aizvien varenākas un ieleja aizvien dziļāka. Sākam braukt pa ceļa serpentīniem cauri fantastiskiem dižskābārža mežiem. Tā ir ieeja Lielajā Krimas kanjonā.
Kanjona galvenā atrakcija ir pelde Vanna Molodosti, kurā ir 11-grādīgs avota ūdens. Katra iemērkšanās padarot par 5 gadiem jaunāku. Iemērcāmies tikai 3x lai vēlāk nesanāktu problēmas ar alkohola iegādi.
Neskaitāmi serpentīni un bezgalīgs “buka” mežs, tad plakana kā galds kalna virsotne. Zem mums kilometru zemāk Melnā jūra.
Maršruts N4: Jalta – Čortova lestnica – Balaklavas zemūdeņu bāze – Laspi līcis
Atkal kalnos. Braucam pa veco Krimas ceļu augstu virs jūras gar pašām klintīm. Garmin mūs iedzen ceļa posmā, kur nesen noticis klinšu nobrukums. Esam spiesti atgriezties un apbraukt gandrīz 30 km loku.
N 44 25 261 E 033 51 480 ir Velna trepju takas sākums. Nez kas noticis ar šīs Volgas vadītāju?
Ceļvedī teikts, ka pāreja bija teju vienīgais ceļš, kas savienoja piekrasti ar iekšzemi. To savulaik šķērsoja arī seno romiešu Via Militaris, savienojot Hersonesas un Haraksas fortus. Nu un, protams, Puškins arī te šķērsojis kalnus un sacerējis dzejoli par trepēm. Par velna trepēm šī vieta iesaukta dēļ milzīgiem kaļķakmens pakāpieniem starp divām vertikālām klintīm. Klintis pamanījām, bet nekādus pakāpienus gan ne. Tā vietā varēja patrenēties klinšu kāpšanā bez drošināšanas.
No pārejas cauri vienreizējiem dižskābarža mežiem kāpjam virsotnē. Krimas plato! Fantastika!
Kaut kur šeit iemājo mūsu otrais un kalnu Krimā pirmais ģeopunkts. Geocacheri, meklējiet pēc Chortova lestnica!
Sevastopoles pievārtē 50-tajos gados lielā slepenībā tika būvēta atomzemūdeņu bāze. It kā nevainīgam kalnam Maskavas metro celtnieki izraka cauri milzu tuneļus un aizdarīja tos ar daudzmetrīgām durvīm, kas pasargātu zemūdenes no kodolsprādziena.
Balaklāvas pludmale ļoti askētiska – ēku ieskauts betona laukums. Tālāk, uzmanoties lai dzeloņstieples nenoņem skalpu, ejam pa labiekārtoto pastaigu taku uz seno krasta apsardzes cietoksni.
Ja visapkārt vīnogu lauki, tad kaut kur jābūt arī rūpnīcai. Un kur rūpnīca, tur firmas veikals. Mašīnu pulciņš un rinda nemaldīgi norāda uz īsto vietu. Tauta pērk pa 1,5 litriņam Kaberne un 1,5 balto Savinjon, kāds palūdz ieliet arī litriņu konjaka. Cenas no 60 sant – 1 Ls / litrā.
Esam nonākuši kalnu ieskautā neapdzīvotā apgabalā. Gar klinti vijas vientulīgs ceļš, kas ved uz vairākiem klusiem līčiem. Vieta saucas Laspi.
Ceļš beidzas tupikā, kurā izveidojies haotisks pārkings. No stāvietas uz jūru neved ne mazākā taka, visur priekšā žogi. Krimā ir likums – ja nezini, prasi. Zinātāji mums skaidro – iesiet cauri šiem vārtiem, tad cauri atpūtas bāzei, tad vēl 300 m pa ceļu, tad pa trepēm uz leju un tad jau būs redzams.
Atceļā jūsmojam par Krimas ļaužu priekšstatu par luksusa lietām.
Maršruts N5: Jalta – Alušta – Dolina Privedenij
Pirmos 40 km starp Jaltu un Aluštu visērtāk veikt ar kalnu trolejbusu.
Aluštā jūtama krīze – brīvas istabas uz katra stūra.
Tiesa, ir nozares, kas krīzes laikā uzplaukst.
Nofočējamies pie tās pašas kolonādes kur 1991. gadā. Toreiz nebija tirgotāju būdas, toties kolonādi rotāja uzraksts – PSRS pilsoņiem ir tiesības uz atpūtu:)
Ar prieku pametam pārpildītās pludmales un braucam uz Lučistoje – Spoku ielejas priekšposteni. Diemžēl neizdodas noķert pēdējo mikriņu, tādēļ nākas braukt ar taksi. Šoferis apgalvo, ka viņš šo vietu pārzin, taka sākas pusceļā pie zirgu staļļa un līdz pašam Lučistoje braukt nemaz nevajagot. Kādā ceļa līkumā viņš mūs izlaiž. Kamēr mans Garmins iesilst un izsaka savu viedokli, šoferis jau ir gabalā. Nav grūti iztēloties, ka šofera ietaupīto ceļu pēcāk mērojam kājām.
Kad 90-to gadu sākumā braukājām pa Krimu ar riteņiem un te iemaldījāmies, šī vieta bija pilnīgi mežonīga. Šodien takas galā slejas namiņš, bet uz namiņa ir uzraksts “Kassa”. Padomju cilvēka loģika saka priekšā, ka namiņu vajadzētu apiet pa krūmiem, bet veselais saprāts bilst pretī- ja tas būtu iespējams, visi tā jau sen darītu.
Par biļešu kases panākuma atslēgu uzzinām vēlāk, kad dziļi kalnos no kāda staba ēnas iznirst melns vīrs ar mapi un lūdz parādīt biļetes. Žēl ka netrāpījāmies laikā, kad spoku ielejā valda migla. Noslēpumainā darbinieka parādīšanās būtu neaizmirstams piedzīvojums.
Autoknipsis noķer mani skrējienā uz vietu, kur 1993. tapa mūsu velosipēdistu grupas bilde (pa labi).
Maršruts N6: Botkina taka – Učan-Su ūdenskritums – Štangeejevskaja taka – Taraktaš klintis – Ai-Perti grēda
Lai atrastu takas sākumu izmantoju GPS. Vietas koordinātes ir N 44 29 805 E 034 06 947. Taksists gan pasmīkņā par manu aizraušanos ar šiem gadžetiem un nobremzē pie vietas, kas apzīmēta daudz tradicionālākā veidā.
Krimas kalnos valda šausmīgs sausums, tādēļ šādi aprīkota tūristu taka ir lielisks izgudrojums. Ja tūrists vēlas, viņš var padzerties jeb nomazgāties no šī ūdensvada, kas nāk (jācer ka) no spirgta kalnu avota.
Pārsimts metrus augstāk skatam atklājas ūdens avots. Tik grūti atteikt akmens vannas vilinājumam.
1,5 stundās sasniedzu 663 m augsto Stavri-Kaja klinti.
Zem Stavri-Kaja klints takas šķērso pārkari. Via-ferratas Krimas izpratnē. Ja ir vēlēšanās, var palidināties virs apakšā esošā meža masīva. Kādam šāda vēlēšanās ir bijusi vai arī spontāni radusies.
Esmu apbruņojies ar Krimas TOPO karti manā Garmin un ar lielisku drukāto 1:50 000 “Topograficeskaja karta po gornomu Krimu”.. un tomēr paeju garām Štangejevskaja takas sākumam. Lieta tāda, ka abās kartēs tas iezīmēts pilnīgi nepareizi. Garmin ekrānā var redzēt kartē iezīmēto taku (raustītā līnija) un reālo taku (melnā līnija, kas tapa mana kāpiena laikā). Taka iezīmēta teju 200 m lejāk nekā tā patiesībā ir!
Atrodu takas sākumu pēc izslēgšanas metodes. Neeju tur, kur priekšā vertikāla siena vai dziļa zāle. Tad nu izrādās, ka Štangejevskaja atzarojas no Botkina takas aiz metru augsta klinšu krāvuma un nekas neliecina, ka tas ir jaunas takas sākums. Tikai vēlāk priežu mežā tā kļūst labi saskatāma.
Tālākie 600 augstuma metri jāmēro pa 45 grādīgu nogāzi.
Apmēram 1000 m v.j.l. slejas Taraktaš klintis. Viegli kāpjamas dolomīta plāksnes, tikai jāuzmanās, jo viegli izdrūp.
Līdz virsotnei jau vairs nemaz nav tālu. Virsotnē nolemju nofočēties kokā uz Jaltas fona, taču autoknipsis strādā pārāk ātri. Tikai ar trešo piegājienu esmu iemanījies skriet tik ātri, lai pagūtu uzlekt kokā.
Notiesāju virsotnes persiku un, aidā, atpakaļ uz jūru. Pa ceļam var atvēsināties pie auksta fēna kas pūš no kalna iekšpuses.
Cik labi atkal Jaltas pludmalē! 🙂
Iesakām – lielisks Azerbaidžāņu jēra šašliks un galdiņi pie jūras. Divreiz lētāk kā promenādē un kāda garša!
Maršruts N7: Jalta – Simferopole (ar kalnu trolejbusu vai taksi) – Varšava (ar Ukrainas aviolīnijām) – Viļņa (ar autobusu) – Rīga (ar savu auto)
Jā, arī šo ceļojuma posmu var padarīt par aizraujošu piedzīvojumu!
6:00, kā ja pirms nedēļas norunāts ar firmas pārstāvi, esam ar savām somām gatavībā un gaidām transfēru.
7:30 nekas vēl nav atbraucis. Sākam rēķināt, ka pēc divu stundu brauciena mums knapi vien atliks piereģistrēties lidojumam. Jāsāk rīkoties!
8:00 izdodas sazvanīt mūsu lietuviešu draugu Romānu, kurš iesaka parunāt ar viņa Ukrainas partneri. Nākamā saruna gan izrādās lakoniska: “tas jūsu Romāns par jums nav samaksājis, tādēļ transfēra nebūs”. Ar vienu vārdu sakot viņš mūs gaidot lidostā, bet uz Simferopoli mums jākuļas pašu spēkiem: “ņemiet taksi vai.. nu es nezinu… prasiet Romānam”. Pamēģināšot aizkavēt lidmašīnu.
Rezultātā 10:20, t.i. 10 minūtes pirms izlidošanas, mēs braucam cauri kaut kādam ciematam pirms Simferopoles un šoferis šķendējas, ka motors nevelk kalnā jo nav līdz galam saremontēts. Puisis no lidostas brīdina, ka lidmašīnu vēl turot, bet ilgi tā noturēt nevarēšot. Kāds adrenalīns! Lidostā mums atļauj piebraukt gandrīz pie trapa un neizņem no manas somas litrīgu tomātu sulas paku, kas tur nejauši bija palikusi.
Esam nolēmuši – noteikti atkal atgriezīsimies kalnu Krimā.
