Viveres Ziemas piedzīvojumu mači Kosas ezera apkārtnē

Kā MMZ* Viveres Ziemas piedzīvojumu mačos startēja

*MMZ jeb Mazie Meža Zvēri ir ļoti jauna komanda, kam šīs bija pirmās piedzīvojumu sacensības.

Skrēja kā vējš, atdūrās kā miets… Lēnāk brauksi, tālāk tiksi… Šīs un vēl citas parunas atcerējāmies, kamēr gaidījām ceļa vidū atstātā baļķvedēja  šoferi. Kad parunu klāsts bija izsīcis, sākām pētīt pēdas sniegā. Ne jau meža zvēru, bet šofera. Pēdas veda uz tuvējo māju, kur vainīgo arī izdevās nocelt no brokastu galda.

Viņa dēļ tad arī nokavējām. Kā jau tas bija paredzams, pieripojām starta vietai brīdī, kad pārējie sacensību dalībnieki sarkaniem vaigiem atrāvās no starta līnijas.  Hi,hi – bet nav taču ļaunuma bez labuma. Lai pirmie iemin špūrīti dziļajā sniegā, bet mēs tā mierīgi no iepakaļas, kā pa olimpisko stadionu.

Kas par lielisku slēpošanu! Saulīte spīd, špūrīte ved pareizajā virzienā, KP1 jau iztālēm viz kalna galiņā.

Vienreizējs miers. Re, šeit laikam gulējis alnis, tad, slēpotāju iztramdīts, nobēris čupu ar spirām, meties bēgt, kritis tur tālāk sniegā, cēlies un atkal skrējis.

. ..paga, vai tik tas nenozīmē, ka tuvojas kaut kādi brikšņi vai izcirtums…

nozīmēja..

Re, te viens noņēmis slēpes. Un tur tālāk otrs. Da viņi visi tās noņēmuši!  Kaut kādā štrunta jaunaudzītē skaistā slēpju pēda beidzās, un, kas vēl dīvaināk, pēdas izšķīda visos virzienos. Būs lācim uzskrējuši, vai. Bet nomestas slēpes nekur neredzēja, un slēpotājus kokos arī ne. Nomierinājāmies. Laikam cilvēki šādā veidā meklējuši kontrolpunktu 2.

Vienas pēdas aizvijās tā vairāk uz mežmaliņu. Padomājuši, ka pa mežu slēpošana atkal varētu turpināties, steidzāmies tām pakaļ. Mums nepaveicās. Tās bija ieminis viens negants zaķis!. Pirmkārt, viņš nebija vīžojis  slēpes mežā pielikt atpakaļ, otrkārt, pēdas veda aizvien dziļākā sniegā un sāka dramatiski novirzīties no vēlamā virziena. Izvilku kompasu un minu špūri. Pāri kalniņam, pāri lejiņai, cauri mežam, pāri purvam. Viens lielisks distanču slēpošanas maršruts palika pēc mūsu komandas. Visiem iesaku!

Tuvāk purviņam no dažādām pusēm atkal parādījās tās lielo divkājaino zaķu pēdas. Slēpojis nebija NEVIENS! Es jums saku! Nu labi, viens varbūt. Cilvēki tomēr dod priekšroku skriešanai ar slēpēm rokās. Un kas tad tas par aizdomīgu purva cini, kur pie koka plenderējas tāda kā lentīte?

Fū, pēc KP2 tie skrējēji nākuši pie prāta. Precīzi pēc azimuta ieslīpi saulītei atkal aizvijās jauka špūrīte. Te laikam meža zvērs nāca padzerties. Ka tik nu nebūtu atkal tos slēpotājus iztramdījis.

Bija iztramdījis!

Kādu brīdi sekojām bēgošo tūristu pēdām, bet tad sāka likties, ka zvērs tos trencis dziļāk mežā, pie saviem izsalkušajiem bērniņiem. Mēs, savukārt, izvēlējāmies atrast kartē iezīmēto lielisko meža ceļu un nogriezāmies pa labi. Ak šie meža cirtēji! Nepietiek, ka viņi atstāj aiz sevis necaurbrienamus krūmus, nē, viņi vēl arī ceļus noklāj kaut kādiem nejaukiem zariem, lai tikai slēpotājs vai riteņbraucējs nevarētu pa tiem izbraukt..

Lai nu kāds, bet tas bija TAS ceļš, kas noteikti veda mūs pretī lielceļam.

Kā tad! Te jau viņš ir! Nu tik strauji pa labi, kā jau kartē redzams, un tad nākamajā sānceļā atkal pa kreisi iekšā.

Nākamais sānceļš tā arī neparādījās… Stāvot kāda skaista gleznaina pakalna galā un vērojot apkārtnes ezerus radās doma – laikam esam izslēpojuši ārpus kartes. Šī doma tiešām bija pareiza – bijām izslēpojuši.  Tie meža cirtēji te visu samaisījuši kājām gaisā. Izrādās, viņi ietaisījuši jaunu ceļu tieši uz starpfinišu. Domājām, ka slēpojam pa sarkano maršrutu, bet dabā izrādījās, ka ceļš jau sen ierīkots pa zaļo. Par to viņiem neviens no MMZ tagad paldies neteiks. Varēja taču pabrīdināt!

Nu nekas, kas var būt vienkāršāks, kā atgriezties sākumpunktā. SF1.  Arnis. Tāds atpūties izskatās, laikam gaidījis kādu laiku. Kas tad mums te tālāk – čiki briki pa upītes gultni uz tuvējām mājām KP10, tad pāri graviņai kalniņā un tad jau tik slēpojamā vaina.

Kas mierīgā ziemas pievakarē var būt jaukāks par šādu pastaigu pa gleznaino Vidzemes augstienes upītes gultni.. Vai tiešām kut kas vēl var iztraucēt šo mieru .

Ups, te taču viens ir ielūzis!

Un VIŅI ATKAL NOŅĒMUŠI SLĒPES! Un te uzlikuši.

Un te atkal noņēmuši. Un te atkal uzlikuši.. Un te atkal…
– Kaspar, man aizsaluši stiprinājumi, nevar noņemt slēpi!
– Man arī!

Krīzes situācijās labs tūrists instinktīvi atrod izeju. Tā, kas mums līdzi no obligātā inventāra:
folijas plēve, lai ietītos – nedaudz par agru… kas vēl..
balzāms, vēlāk, kopā ar plēvi, kas vēl…
nazis, dies pasarg,
aha – šķiltavas!
Bet vai Alpinus zābaki sapratīs. Un slēpes, ko tās teiks? Komandas biedri, laikam arī sekojot līdzi šai domu gaitai, slēpes no kājām bija kaut kā nopurinājuši paši.

Satumsa. Strauji, kā uz ekvatora. Nu nē, tik tālu uz dienvidiem mēs nevarējām nomaldīties! Bet drošības dēļ karti derētu pārbaudīt. Aha, no šī kalna jau tikai pa ceļu vien.
Atliek tik pielikt slēpes, slēpes pielikt atliek, laikam būs jāpieliek slēpes, pieliksim tūliņ slēpes…
pēc 10 min:
..un tagad otru slēpi, un tad jau būs abas slēpes pieliktas, abas slēpes būs pie kājām…

Un tad mēs steidzāmies, visiem iespējamiem līdzekļiem, lai nenokavētu diplomu saņemšanu.
Nu tik jānoņem slēpes.. tikai slēpes jānoņem.. jānoņem tikai slēpes…

Mēs to izdarījām! MMZ.