Plaisu šķērsošana uz Grenlandes ledus cepures

Pēc šķietami miermīlīgā ledus klajuma sekoja plaisas. Nākamās divas dienas līkumojām pa nebeidzamiem plaisu laukiem. Sākumā tās parādījās pa vienai un skaistā strīpā stiepās līdz apvārsnim, bet tad pārauga necaurejamā labirintā.

Rīta pusē sniega tiltiņi vēl bija gana stingri. Cerējām, ka sals naktī tos labi nostiprinājis. Pēcpusdienās gan tādas avantūras vairs nevarējām atļauties.

Šķērsojot kārtējo plaisu, Kristapa jaka ievēlās zilajā bezdibenī. Labs iemesls iemēģināt līdzpaņemto ekipējumu. Plaisa izrādījās neganti šaura, tādēļ apakšā nācās krietni nocīnīties ar sienām piesalušajām lāstekām.

Pret vakaru aina kļuva aizvien bezcerīgāka. Plaisas nu stiepās ik pa 10-20 metriem un veidoja sazarotus labirintus. Andris mēģināja virzīties pa ieplakām, kur ledum iznāk mazāks lauziens un plaisas tādējādi ir šaurākas. Neskatoties uz to, katrs metrs uz priekšu mums prasīja vismaz 2 metrus uz sāniem.

Kad visiem jau bija piegriezusies trakā līkumošana, cēlām nometni. Vieta bija starp kārtējām 2 plaisām un ne ar ko īpaši neatšķīrās no blakus redzētajām.

Vakarā atkal niekojāmies ar zupu un īpašo, Andra visu ziemu vītināto salami.

Nekādi tosti nepalīdzēja. Nākamā diena bija vēl bezcerīgāka par iepriekšējo. Tagad plaisas jau stiepās ik pēc pāris metriem.

Bet ko gan citu mums atlika darīt? Desmitajā dienā otrā pusē mūs gaidīs motorlaiva. Nokavēt nedrīkstējām. Iestiprinājāmies ar peronīnu un maucām tālāk.