Rukatunturi – slēpošana Somijas ziemeļos
Lieldienu nedēļā, kas šogad iekrita aprīļa sākumā, cerību pilni lidojām virs Somijas ziemeļu tundrām. Šogad Latvijā sniega praktiski nebija, tādēļ nolēmām kaut nedaudz no nokavētā kompensēt ar vienu nedēļu Lapzemē. Helsinkos visur bija zaļa zāle, bet nepilnus 1000 km uz ziemeļiem sāka parādīties iepriecinoši skati. Tūkstošiem aizsalušu ezeriņu, apsnigušas egles – lielisks sākums mūsu ceļojumam!
Mūs sagaidīja dziļa ziema un jauks tundras namiņš tikai 4 km slēpojuma attālumā no veikala un Rukas ciemata centra:)
Te mūsu nākamās nedēļas kaujas lauks visā tā krāšņumā:
Pirmajā dienā pieveicām vientulīgo Kuontivaaran apli. Miglains, silts, pa ceļam daudz ziemeļbriežu.
Ezeri sāka atkust. Uz pēcpusdienas pusi tas izskatījās diezgan biedējoši… Nez, kāds te dziļums? Diemžēl cits ceļš šajā aplī nebija paredzēts. Par ezera apbraukšanu gar krastu varējām aizmirst, jo tievās slēpītes uzreiz pazuda kupenā kopā ar visiem slēpotājiem. Ārpus trases braukt ar distanču slēpēm Lapzemē ir praktiski neiespējami. Mierinājām sevi ar domu, ka somi taču aizliktu priekšā kādu brīdinājumu, ja ledus kļūtu bīstams (Nākamo dienu pieredze gan liecināja, ka ledus drošības noteikšana ir katra paša ziņā. Nevar taču viņi pārbaudīt visus savus miljons ezerus:)
Kāds tur brīnums, ka ledus kūst, ja termometra stabiņš bija pakāpies līdz +7 grādu atzīmei!
Pēc veselīgas aktivitātes bijām pelnījuši arī vienlīdz veselīgu maltīti. Neliels 8 km aplītis līdz veikalam un esam tikuši pie lieliska steika!
Nākamajā dienā piesala. Devāmies garākā aplī, kas prasīja vairāku ezeru traversu. Vuosselin + Pyhavaaran = apmēram 30 km.
Ezeri mūs tiešām lutināja. Visas vakardienas lāmas bija pārvērtušās gludā ledus spogulī. Špūre bija kļuvusi par 2 ledainām renēm.
Šodien iepazinām tundras patieso dabu. Tikai no lidmašīnas tā šķiet kā gluds līdzenums, izraibināts ar ezeriem. Patiesībā starp katriem 2 ezeriem ir diezgan nopietns pakalniņš. Šodien tas izrādījās pat 426 m augsts. Augšā kāpiens bija 2 km garš un prasīja 30 min.
Virsotnē grūtības ātri aizmirsās, jo fantastiskie tundras skati patiesi uzlādēja. Un iepriecināja doma, ka no šī punkta turpmāk tikai uz leju.
Lejupceļš bija atzīmēts kā Melnā trase. Distanču slēpošanā tas nozīmē, ka tu nesies ar 40-50 km/h bez ķiveres, bez polsteriem, ar 2 tieviem koka skaliņiem pie kājām, cenšoties noturēties virāžās, kuras kāds iekausējis nedaudz ledainajā trasē. Stāvākajā posmā neizturēju, izlecu no špūres un sāku bremzēt arkliņā.
Vēl viena ideāla diena. Pret vakaru piesala un rīta trases bija fantastiskas, gludas, retraka izbrauktas, ar svaigi iekausētu klasikas pēdu.
Meklējot jaunus izaicinājumus, devāmies augšā uz Valtavaaran tundru. Šis laikam bija nopietnākais kalnu maršruts. Ļoti stāvi kāpieni, lapegļu audzes un tālas panorāmas.
Fantastiska nedēļa, fiziskas aktivitātes apvienojumā ar dabas baudījumu. Un krietna optimisma deva, priecājoties par somu nacionālajām īpatnībām, piemēram par šīm … maizītēm;)
