Meklējot pirmatnību Laosas ziemeļu džungļos

Zinoši cilvēki teica, ka patiesu un autentisku pirmatnību Dienvidaustrumu Āzijā vēl var atrast vienīgi Laosas ziemeļu kalnienēs. Ielidojuši Bangkokā, tūdaļ meklējām iespējas lidot tālāk uz ziemeļiem. Tā nu nopirkām biļetes uz pirmo vietējo reisu, kas veda ziemeļu virzienā – uz Taizemes provinces pilsētiņu Chiang Mai. Tiesa, piedāvātais laineris nebūt neliecināja, ka esam iesēdušies vietējā reisā:

Chiang Mai vecpilsētas apskati atstājām citam ceļojumam, nolīgām taksi un turpinājām mērķtiecīgi virzīties uz Laosu. Līdz vienīgajam robežpunktam izrādījās teju 300 km, kas mums prasīja 6 stundas, bet mūsu taksistam tieši tik pat daudz atkal atpakaļ uz mājām. Sanāca dikti dārgi – finālā mums nācās šķirties no veseliem 100 USD! Negaidītos izdevumus tūdaļ noskalojām ar malku alus diženās Mekongas upes krastos.

Bijām nonākuši pie Mekongas kā reizi netālu no vietas, kur satiekas Taizeme, Laosa un Mjanma (Birma) un ko ceļotāji izsenis iedēvējuši par Zelta trīsstūri. Zelta tāpēc, ka gadsimtiem ilgi šis ir bijis lielākais opija tranzīta punkts pasaulē. Taizeme, jeb tajos laikos Siāma, visu savu ekonomisko varenību pamanījās uzbūvēt ar opija nodokli, kļūstot par tādu kā brīvo zonu opija legālai tirdzniecībai un lietošanai. 19. g.s. opija nodoklis veidoja 25% no visa Siāmas valsts ieņēmuma. Brīva opija tirdzniecība tika aizliegta tikai 1959. gadā.

Nākamajā rītā zvalstīga laiva mūs nesa pāri Mekongai uz noslēpumaino, militārpersonu un ietekmīgu ierēdņu kontrolēto budistu, animistu un komunistu valsti Laosu. Uz valsti, kuras teritorijā Vjetnamas kara laikā amerikāņi nometa 260 miljonus bumbu (t.i. pa 40 bumbām uz katru Laosas iedzīvotāju), no kurām apmēram 80 miljoni tā arī neeksplodēja un vēl aizvien atrodas uz Laosas zemes. Amerikāņu piloti, baidoties lidot tālāk uz Vjetnamu, izgāza savas bumbu kravas jau virs Laosas un sveiki un veseli atgriezās bāzē. Laiva mūs nesa uz valsti, par kuras ceļu drošību Lonely Planet rakstīja: ir ziņas par khmeru bandītiem, kas uzbrukuši autobusiem uz 13. ceļa (pa kuru mēs kā reizi plānojām braukt), nogalinot visus pasažierus un autobusus sadedzinot…

Pirmais iespaids tomēr nebija nemaz tik draudīgs. Jauki krodziņi terasē virs Mekongas, jauki cilvēki, garšīgs “fich” (tā viņi mēdz saukt zivi), tīri pieņemams Beer Lao – vienīgais alus zīmols valstī, kura ražošanu visdrīzāk kontrolē kāds no augstākajiem ierēdņiem vai ģenerāļiem.

Nolīgām tālākajam ceļam Toyota džipu un ienirām džungļiem noaugušajos ziemeļu kalnos. Pirms pāris gadiem te bija noticis jūtams ceļa uzlabojums. Ja Lonely Planet brīdināja, ka ceļš līdz Vieng Phoukhai varētu prasīt 8 stundas, mūsu šoferis solījās to veikt četrās. Taizeme esot finansējusi ceļa izbūvi, kam lemts kļūt par tiešo tranzīta maģistrāli ar Ķīnu. Tiesa, ne viss finansējums, kā izskatījās, sasniedza galamērķi. Bitumens laikam noklīda uz privātajiem ceļiem, uz zelta skalošanas karjeriem. Indoķīnas maģistrāle vietām izskatījās nožēlojami un būtu labāk, ja asfalts nebūtu klāts vispār. Viss ceļš sastāvēja no kvadrātiskiem laukumiem ar asām malām, kuros asfalts bija izgaisis.

Pēc saulrieta sasniedzām Vieng Phoukhu – vietu ar pāris viesu namiem un ceļmalas krogu Laosas stilā. Iemalkojām Lao Lao, kas šeit ir universāls apzīmējums stiprajam alkoholam, ko atšķirībā no Beer Lao ražo katrā miestā uz vietas un kas, pašsaprotami, arī garšo pēc vietējās kandžas. Viesu nams pilnībā atbilda mūsu cerībām – dēļu būdiņas. bet ar moskītu tīkliem virs gultām un ar dušu un tualeti katrā numurā… Duša gan laikam vairāk bija domāta lai nomazgātos pēc tualetes, kā jau tas viņiem austrumos pieņemts.

Ap sešiem miegu pārtrauca daudzbalsīga skaļruņu dārdoņa. Rīta miglā pāri Laosai atbalsojās himna un valsts radio ziņas. Bija sākusies kārtējā diena, ģimenes kurināja atkritumus un uz ugunskuriem gatavoja brokastis, skolnieki vingroja skolas pagalmā marša ritmā.

Mēs notiesājām rīta omleti un bijām gatavi doties kalnos. Līdz pēdējam ciematam braucām ar mūsu Toyotu. Mums piebiedrojās bariņš vietējo sieviešu nenosakāmā vecumā un ar no kaut kādas zāles zelēšanas melnām mutēm.

Šodien mums bija paredzēts 8 stundu pārgājiens līdz Akhu cilts apdzīvotam ciematam dziļi ziemeļu kalnienēs. Akhu ir animisti, kas pielūdz dzīvniekus. Taka, pa kuru iesim, ir viņu vienīgā saikne ar ārpasauli. Te mūsu maršruts, ierakstīts ar Garmin un tad pārnests uz Google karti:

Tālāk ceļa vairs nebija. Ciemata iedzīvotāju ieinteresēto skatienu pavadīti ienirām miglas klātajos džungļos.

Sākumā gājām pa dziļu upes ieleju, ko piepildīja lietus meži, palmas, vīteņaugi un dēles, kas mitinājās uz mitrās takas.

Tad taka rāpās pāri kādai kalnu grēdai un veģetāciju nomainīja biezi bambusa džungļi. Grūti iztēloties kā šādam dabiskam žogam varēja tikt cauri karotāji Vjetnamas kara laikā. Dabiskie šķēršļi laikam bija viena no galvenajām vjetnamiešu priekšrocībām.

Azaids bija vienkāršs bet lieliska – vietējais pavadonis no polietilēna maisiņiem iztina sticky rice (lipīgos rīsus, kas neapšaubāmi ir visas Indoķīnas pamatēdiens, ko varējām mērcēt asā čilli mērcē, kaut kādā zaļumu putrā, klāt piekožot vistas vai vērša gaļas gabaliņus un saldajā vēl uzēdot eļļā ceptu banānu.

Atkal gājām lejup, tad šķērsojām upi, atkal kalnā, visu beidzot varēja sajust, ka tuvojamies cilvēku apdzīvotai teritorijai. Par to liecināja šāvieni, kas ik pa laikam atskanēja no džungļiem. Akhu ir mednieki, kas pārsvarā pārtiek no gaļas un dažādām džungļu veltēm, piemēram saknēm, bambusu dzinumiem, palmu serdēm utt. Pašā takas vidū gandrīz uzskrējām kaltētai putna galvai. Bijām cilts teritorijā. Pavadonis ieteica šiem animistu svētajiem simboliem nepieskarties, jo to iesvētīšana pa jaunu mums varot visai dārgi izmaksāt. Tālākajās detaļās neiedziļinājāmies un par cenu neprasījām.

Pilnīgas nekurienes vidū, džungļos, 8 stundu attālumā no tuvākā ceļa, mūsu priekšā iznira mālains pakalns, viss noaudzis ar mājām. Mājas bija būvētas uz pāļiem un tas liecināja, ka esam Akhu ciematā. Pēcpusdienā, kad ieradāmies ciematā, to apdzīvoja vien suņi, cūkas un bērni.

Vēlāk parādījās sievietes, kas atgriezās no dažādu džungļu sakņu un augļu vākšanas. Viena otra staigāja kailām krūtīm.

Klīdām pa ciemu un brīnījāmies par neparasto mājiņu puduri pašā kalna galā. Izrādās tās esot naktsmītnes ciema meitenēm, kas sasniegušas precību vecumu. Meitenes tad atstājot mājas un nakšņojot šajās būdiņās, bet jebkurš ciema puisis varot tur iegriezties un ar katru no meitenēm pārgulēt. Kuriem pāriem veidojoties īstā saskaņa, tie svinot kāzas. Demokrātiski!

Pirms krēslas ciemā iesoļoja vīri – mednieki. Viņi lepni nesa pār plecu milzu kramenīcas – ieročus, ar kādiem šāva vēl 19. gadsimtā. No viena mēs nopirkām nule kā nošautu meža putnu.

Džungļu dzīvnieku epopeja ar to nebeidzās, jo putna gatavošanas laikā kāds cits vietējais atstiepa čūsku ar nogrieztu galvu. Nebija dārgi, tāpēc atļāvāmies nopirkt arī to. Mūsu gids tūdaļ steidzās to nomizot no zvīņām un uzvārīt.

Pirms miega ciema vecākais mums noorganizēja vienlaicīgas masāžas seansu, iesaistot visas pieejamās ciema meitenes. Meitenes izrādījās ar ļoti raupjām rokām un es tikai priecājos, ka masāža notika caur kreklu. Ar labu nakti.

Uz otro pārgājiena daļu –ciemats, kur tabaku ēd, zelē un pīpē un džungļos apslēpti pazemes alu labirinti

Uz ekspedīcijas shēmu