Takla Makans
"Kas tajā ieiet, no tā vairs neiznāk"
aprakstā izmantoti fragmenti no ekspedīcijas filmas

Takla Makans. Pasaulē otrs lielākais smilšu tuksnesis. Un visbriesmīgākais, jo uiguru valodā takla makan nozīmē: „kas tajā ieiet, no tā vairs neiznāk...”.

Kad plānoju Ķīnas ekspedīciju, man patrāpījās pāris grāmatas par zviedra Svena Hedina Takla Makana ekspedīciju. Stāsts bija gana dramatisks – Svens Kašgarā nolīga 8 kamieļu karavānu un 4 pavadoņus, lai šķērsotu Takla Makana tuksnesi pa senā Zīda ceļa pēdām. Taču tad izrādījās, ka daudzas rakstos pieminētās upes ir izžuvušas, ciemati izmiruši, bet akas aprijuši barhāni. Tad nu viens pēc otra sāka mirt ekspedīcijas kamieļi, pavadoņi izmisumā atstāja ekspedīciju, cenšoties saviem spēkiem izkļūt no tuksneša un visu beidzot Svens palika gandrīz viens šī smilšu milzeņa vidū vidū. Tad kāds no kamieļiem nogāzās no barhāna, salauza kāju un sasita pēdējās ūdens kannas. Ūdens bija beidzies. Svens centās izdzīvot, dzerot mirstošā kamieļa asinis, bet tās kļuva biezas un ātri sarecēja. Laimīgs gadījums palīdzēja viņam izglābties – pilnīgā spēku izsīkumā zem kāda vientuļa koka Svens sāka rakties un izrakās līdz dzeramajam ūdenim.

Pirms brauciena Kašgarā uzmeklējām vīru vārdā Ali, ko pazīst daudzi kalnos kāpēji un kas palīdzējis organizēt vienu otru kalnu ekspedīciju uz netālo Muztagatas virsotni un Karakorumu. Ali apsolīja atrast mums kamieļus un pavadoni. Tā nu 26. maija vakarā ieradāmies Kašgarā, lai sāktu mūsu Zīda ceļa ekspedīciju.

Kalnu grēdas nolaižoties Kašgarā.    Kašgarā mūs sagaidīja viens no pasaulē lielākajiem Mao kolosiem.

Iepriekš šķērsojis Persiju, Samarkandu un Buhāru, Kašgarā Zīda ceļš sadalījās divos atzaros, lai apliektu briesmīgo smilšu tuksnesi no ziemeļiem un no dienvidiem. Mēs bijām iecerējuši doties pa Svena Hedina ekspedīcijas pēdām – pa dienvidu atzaru un tad, šķērsojot tuksnesi pašā tā vidū, nonākt līdz Turfanai uz ziemeļu Zīda ceļa.

Lai gan bijām Ķīnā, Kašgara uzņēma mūs ar īstu Vidusāzijas šarmu – visur smaržojošais kebabs, plovs, mantas, arābu mūzika, mošejas un vīri baltajās micītēs, kas visu dienu aizvada mošeju priekšā, gaidot uz kārtējo mullas saucienu. Ķīniešus te nemanīja, ja nu pa kādam ierēdnim. (vairāk kā 90% šajā apgabalā dzīvojošo ir uiguru tautības musulmaņi).

Vakarā pašā Kašgaras centrā nakts tirgū pie lielās mošejas tikāmies ar Ali. Ali mūs uzaicināja  uz kādu iecienītu kebabu restorānu. Smaržīgs kebabs – uz iesmiņiem cepta jēra gaļa, jogurts, tomātu un piparu salāts, tēja.. kaut kas vēl pietrūka. Nu protams! Kur tad slavenais Ķīnas Tsingtao alus, ko iepriekšējā ekspedīcijas posmā malkojām teju vai katrā ēdienreizē. Ali mums ieteica par to aizmirst, jo musulmaņu zemēs alu restorānos nepiedāvā un arī līdzpaņemto lietot viņš neieteiktu. Bet tad tika sarūpēts cits atspirdzinājums – uz galda parādījās pialas ar lielisku Kirgīzu kumisu – raudzētu kamieļa pienu, kas varot sasniegt pat 9 grādus. Laikam atkarīgs no tā, ko tas kamielis iepriekš ēdis.

Nākamajā rītā bijām kājās jau tumsā  - līdz ar pirmo mullas saucienu. Savilkuši mugurā garās drēbes devāmies uz Ķīnas lielāko mošeju, kurā piektdienās pulcējas līdz pat 80 000 lūdzēju. Šodien gan izskatījās diezgan patukšs. Tiesa, tas neatviegloja mūsu dāmu likteni, jo pat atkailināts sievietes rokas fragments varēja viegli novērst lūdzēju uzmanību no Dieva. 

Iznākuši no mošejas iejukām Kašgaras ieliņu labirintos. Te nu noteikti nekas nebija mainījies kopš Zīda ceļa slavas laikiem (ja nu vienīgi toreiz nebija ielas telefona servisu). Un kas par durvīm! Aiz tām sievas varēja noģērbt savas parandžas.

Ieliņas pamazām atdzīvojās un pārvērtās bezgalīgā tirgū – te pat blakus uz ielas stūra miesnieks izcirta gaļu un samala tur pat uz trotuāra, blakus vaļējās durvīs zobārsts kādam urba zobu, kalējs kala, maiznieks cepa lavašus... Vecie viedie uiguri lielām baltām bārdām brauca uz tirgu no viss apkārtnes savos ēzelīšu pajūgos.  Kāds tumsnējs puisis laipni piedāvāja nogaršot arbūza šķēli un, kad nopirkām no viņa veselu arbūzu, pamēģināja uzprasīt pa virsu arī par nogaršoto šķēli. Austrumu tirgus – te tirgojas visi kas un kā māk.

zīda paklāju darbnīca

kolorīta ielas tualete ar aizgaldiem un kopīgo kanālu zem tiem. vīriešu pusē vismaz bija aizkariņi, dāmām nekā....

telefona būdiņu vietā te ir galdi. zvans jāpiesaka bodītes īpašniekam

bērnu šūpulīši ir ienesīgs bizness, jo tāds ir jāpērk katram jaundzimušajam

Iesmaržojās gaļa, taču mēs centāmies nepakļauties kārdinājumam, jo, pirms atstājām Kašgaru,  Ali mūs bija ielūdzis uz savām mājām uz nelielām pusdienām. Ali dzīvoja savrupmāju rajonā – papeļu oāzē vienā no Kašgaras piepilsētām. Kad iegājām iekšpagalmā, mums bija jāveic zināms rituāls – katram ienācējam mājinieki nomazgāja rokas. Šīs procedūras laikā stingri jāatceras kāds noteikums – rokas pirms slaucīšanas nedrīkst nokratīt. Citādi tā ir liela necieņa pret mājastēvu. Iegājām viesu istabā, kas atgādināja austrumu šeiha apartamentus. Galdā tika likta maize, austrumu saldumi, tad nūdeles. Ali sieva pie pusdienu galda nepiebiedrojās. Toties mēs iepazināmies ar jauku puisi – Kasimu, mūsu ekspedīcijas nākamā posma pavadoni.

Aiz Kašgaras kādu laiku ceļš gāja cauri papeļu oāzēm, taču tad sākās tuksnesis. Tiesa, pirmajā posmā tas bija gluds un zeme izrādījās cieta un sakaltusi, bez briesmīgajām klejojošajām smiltīm. Mūsu šoferis brauca kā vājprātīgs, ar 120 km/h mēs uz viļņainā asfalta laiku pa laikam uzlidojām gaisā. Vienreiz tas notika pagriezienā, kad mēs apdzinām citu mašīnu – man likās, ka mēs piezemējāmies uz diviem riteņiem. Varēja jau viņu arī saprast – mums šādi bija jāveic vismaz 500 km, kamēr mēs nokļūsim līdz īstajam Takla Makanam – milzīgo smilšu kalnu haosam. Laiku pa laikam uz ceļa varēja redzēt citus straujos braucējus, kam nebija tā paveicies, kā mums šodien.

Pusceļā, lai izlūgtos veiksmes nākamajam ceļa posmam, un arī lai paēstu, iegriezāmies Yarkandā - ļoti senā Zīda ceļa pilsētā. Sākām ar mošeju un lielajiem kapiem. Spocīga vieta – zālēm un krūmiem aizaudzis lauks, no kura it visur dveš senatnes elpa. Lai gan, ne tikai senatnes – vietām uzdūrāmies sieviešu pulciņiem, kas, izskatījās, dzīvoja šajos kapos jau vairākas dienas, sērojot par kādu aizgājušo.

Aiz vienas kapenes dziedāja. Tiklīdz pa šauru ieliņu iegājām Yarkandas vecpilsētā, mēma vīru ceremonija piespieda mūs pie ieliņas sienām. Viņi nesa uz mošeju mirušo, kur to izģērbs, nomazgās un tad apbedīs kādā no kapličām. Te, austrumos, mirušos neaprok, bet gan nogulda zem kapličas kupoliem ar skatu uz Meku. Sievietes šajā ceremonijā nepiedalās un tikai vēlāk nāk apraudāt aizgājēju. Drīz ienirām kārdinošajos austrumu tirgus aromātos. Kasims mūs izveda cauri ieliņu haosam līdz ciema labākajam restorānam, kur pasniedzot krāsnī ceptu kebabu. Iekštelpas izskatījās šausminošas, ar mušām un netīrām vaskadrānām klātiem galdiem, bez tam tur ļoti smirdēja, tādēļ palikām uz ielas. Blakus mūsu platformai tūdaļ iekārtojās kāds ubags, savukārt viesmīles kājas bija notrieptas ar jodu – laikam viņa cīnījās ar kādu sēnīšu infekciju. Kebabs lielisks, bet nācās aizrādīt par trauku tīrību.

Bijām atkal ceļā. Parādījās smiltis un vairākās vietās ceļš pazuda smilšu vētrā. Redzējām pāris smerčus. Nakts melnumā sasniedzām iespaidīgu oāzi. Tā bija Hotana – vieta, no kurienes mēs dosimies iekšā smilšu tuksnesī. Vairākas stundas braucām pa taisnās rindās sastādītu papeļu audzi, līdz sasniedzām oāzes ziemeļu malu – vietu, kur ielas pēkšņi izbeidzas smilšu kalnos.

Runā, ka Takla Makans gadsimtu gaitā krietni ielauzies Hotanas oāzē un kādreiz arī te bijušas zaļojošas ielas. Tam kā pierādījums vietējā mošeja, uz kuru lūdzēji nu spiesti doties pāri tuksnesim.

Šodien te bija tirgus diena, tādēļ bez problēmām iepirkām svaigu gaļu un augļus pirmajai (un kā vēlāk izrādījās, arī otrajai) dienai. Tikmēr tur pat tirgus laukuma malā viens pēc otra parādījās mums nolīgtie kamieļi. Visi tirgus apmeklētāji ar lielu interesi vēroja kamieļu apkraušanu. Vecie strīdējās, kā pareizi jāpiesien maisi un ūdens kannas. Pusdienas svelmē mūsu karavāna bija gatava doties smiltājos.

Aiz pirmajiem barhāniem, kad ciems vairs nebija redzams, mēs apstājāmies. Izskatījās, jaunais puisis, kas šobrīd bija mūsu pavadonis, īsti nezin, kur tālāk jāiet. Priekšā bija viens vienīgs smilšu klajums. Mūsu mērķis bija sasniegt Rawak - senas Zīda ceļa pilsētas drupas. Šo dienvidu Zīda ceļa posmu Takla Makans gadsimtu gaitā bija aprijis un tieši šeit risinājās Hedina ekspedīcijas drāma. Mūsu pavadonis pazuda un pēc pus stundas atgriezās kopā ar vecu uiguru, kurš, izrādījās, vienīgais zinot ceļu uz Rawak drupām. Vīrs uzklāja kamielim savu līdzpaņemto seģeni, jauneklīgi uzleca tā mugurā  un karavāna devās ceļā.

Pēc nepilnas stundas mēs apstājāmies pirmajai pauzei, kuras turpmāk sekoja ik pa 2 stundām. Vecais kamieļu dzinējs kopā ar mūsu Kasimu pazuda aiz barhāna un drīz varējām dzirdēt skaļu murmināšanu. Pakāpos blakus kāpā un vēroju, kā abi klanījās Mekas virzienā.

Pēc trešās apstāšanās laiks kļuva nemīlīgs – savilkās melni padebeši, varēja dzirdēt spēcīgus pērkona dārdus. Kādā mājīgā, no vēja pasargātā ieplakā nolēmām apstāties nakšņošanai. Kamieļiem tika sapīta kājas un viņi tika palaisti savā nodabā meklēt kamieļu zāli un krūmus. Mēs, savukārt, izklīdām pa apkārtni lasīt kurināmo. Izdevās uziet lieliskus izkaltušus krūmus un drīz vien nometnē jau gailēja ogļu pavards vakara kebabam. Vecais kamieļu dzinējs, kura vārds bija Abrzga, grieza šorīt tirgū pirkto jēra gaļu. Drīz čurkstēja kebabs, smaržoja salāts, virs galvas piķa melnajās tuksneša debesīs mirdzēja miljoniem zvaigžņu un vienīgais nepatīkamais pārsteigums dažam labam izrādījās vīna pudele, kas bija pamanījusies ielavīties vienā no kamieļu pakām. Respektējot pasaules reliģiju atšķirības vīna malkošanu atlikām uz mirkli, kad islāma piekritēji bija paēduši un kopgaldu atstājuši.

No rīta apkārt valdīja pilnīgs miers – zilas debesis, ne mazākā vēja pūsmiņa, nebija arī kamieļu. No augstākās kāpas samanījām mazu punktiņu – Abrzga centās pēc pēdām sadzenāt tuksnesī izklīdušos kamieļus. Kamieļi bija pamanījušies zāles meklējumos ar visām sapītajām kājām mērot vairākus kilometrus, un kad karavāna bija gatava ceļam, saule jau bija pašā zenītā un mūsu draugiem bija iestājusies kārtējā lūgšanu stunda.

jātaupa ūdens. lai nomazgātos pilnīgi pietiek ar vienu krūzīti

Smilšu kāpas kļuva aizvien augstākas un to nogāzes aizvien stāvākas. Mēs bijām spiesti nemitīgi riņķot, jo kamieļi varēja noiet tikai pa kāpas kori un baidījās no stāvajām nogāzēm. Tiklīdz bija jākāpj lejā, lai pārietu uz nākamo kāpu, kamieļu dzinējam nācās pirmo kamieli krietni ievicot. Kad tas sāka skriet, pārējiem nācās skriet līdzi, lai neizrautu pavadu, kas bija izvērta cauri to nāsīm.

Saule spīdēja tieši virs galvas un, likās, pats velns te nepateiks pareizo virzienu. Ieslēdzu GPS. Kad pēc azimuta bijām veikuši tikai dažus kilometrus, reāli pa kāpām bijām riņķojām jau vairāk kā stundu. Vidēji viens kilometrs pa taisni prasīja mūsu karavānai trīs kilometrus pa kāpu korēm. No kādas augstas kāpas mēģinājām saskatīt mūsu mērķi – Reawakas drupas. Nekā. Vienīgais, ko redzējām – vairākus draudīgus smilšu virpuļus, kas , paldies Dievam, stūrēja mums nedaudz garām. Vīri atkal lūdzās. Bezgalīgas smiltis, tad ērkšķu krūmi, ko kamieļi kāri plēsa ar savām biezajām lūpām, tad atkal smiltis.

Ievērojām, ka pa kamieļiem pastāvīgi rāpo melni blakts lieluma radījumi. Tās izrādījās milzu ērces. Viena tāda man aizlīda aiz auss, bet, kad to notriecu zemē, tā nekavējoši steidzās atkal augšā pa kamieļa kāju. Izmēģinājām pat ērci aiznest tālāk un ierakt zemē - tā vienalga nekļūdīgi atgriezās pie sava mērķa.

Pēkšņi vecais vīrs sāka kliegt un māt ar roku. Aiz kārtējā barhāna iznira drupas. Man likās neticami, kā bez jebkādiem orientieriem viņš mūs varēja izvest tieši īstajā vietā..

Apskatījām tempļa paliekas, bet pārāk ilgi nolēmām nekavēties, jo mums priekšā vēl bija pamatīgs ceļš līdz trans-Takla-Makana maģistrālei, kur mūs bija apsolījies sagaidīt mūsu šoferis. Pret vakaru debesis kļuva draudīgi melnas un pieņēmās vējš. Burāns. Karaburāns! Drīz mikroskopiski smilšu graudi sāka kapāt seju, līst degunā, krāties kabatās un mugursomā.

Iepakoju visu optiku hermētiskos maisos, jo smilšu vētra parasti to piebeidz vienā piegājienā. Mēģinājām atrast patvērumu aiz kādas lielākas kāpas, bet tas bija pilnīgi bezcerīgi. Burāna laikā kāpas patvērumu nesniedz, vēl ļaunāk, no to korēm atraujas veseli smilšu vāli, kas nošļāc ar smilšu strūklu visus, kas cenšas aiz kāpas aizslēpties. Beigu beigās drošāks patvērums izrādījās gluds laukumiņš starp kāpām – tur pūta stiprāks vējš, toties mazāk smilšu gāja pa gaisu. Centāmies uzsliet teltis un, kamēr sametām iekšā guļammaisus, tajās jau bija vairākas krūzes smilšu

Vētra nedaudz pierima ar tumsas iestāšanos un tas mums atļāva piešķilt prīmusu un sagatavot vakara maltīti. Abrzga piedāvāja savārīt līdzpaņemtās jēra gaļas paliekas, bet pēc divu dienu ceļojuma tā manāmi smirdēja. Mūsu meitenes no šāda mielasta atteicās. Samierinājāmies ar tradicionālo lavašu, salātu un nūdelēm, ko vecais vīrs kopā ar Kasimu sūca skaļā unisonā. Nūdeles ķīnieši ar nūjiņām nevar iedabūt mutē, tāpēc tās tiek iesūktas skaļi un ar šļakstīšanos.

Ārā vēl valdīja melna tumsa, kad pie telts atskanēja kārtējā lūgšana. Tomēr patīkami, ka šoreiz to nepavadīja vēja gaudas un smilšu sišanās ap telts sienām. Slavēts Allāhs, arī kamieļi šoreiz nebija aizklīduši pārāk tālu. Tradicionālajās uiguru brokastīs baudījām jau ierasto sortimentu - iepakojumu ar Mēness kūku, mandeļu kūku, Abrzga ceptos zemesriekstus un tēju.

Bagātīgi ieturējušies varējām turpināt savu tuksneša kuģojumu. Kamēr saule vēl nebija pacēlusies zenītā, radās neliela nojausma par virzieniem. Un šī nojausma teica – mēs kuģojam tieši uz tuksneša centru! Patiesībā mūsu plānos nemaz nebija šķērsot Takla Makanu visā tā platumā, bet gan pagriezties no Rawak drupām rietumu virzienā un divu dienu laikā sasniegt autoceļu, kas pirms dažiem gadiem izbūvēts uz kādu naftas atradni. Ieslēdzu GPS, kas manu nojausmu drīz vien apstiprināja – mēs kuģojām garām ceļam tieši iekšā smilšu okeānā. Izteicu savas bažas Kasimam, kuram vēlāk sanāca neliela vārdu apmaiņa ar veco vīru. Abrzga gan sākotnēji it kā nepiekrita, taču vēlāk karavāna sāka griezties uz pareizo pusi. Saule bija tieši virs galvas, ēnas izzuda un virzienu varēja noteikt tikai pēc lielāko barhānu smailēm. Tomēr, kad biju pārliecinājies, ka virziens uzlabojies, GPSu izslēdzu. Nolēmu pataupīt baterijas, ja iznāktu vēl kāda negaidīta maldīšanās.

Barhāni atkal kļuva nejauki stāvi, kamieļi knapi tika augšā pāri to spicajām korēm, un, kas vēl ļaunāk, tūdaļ sāka skriet lejā pa pretējo pusi. Karavāna gāja kopējā sasaitē un katrs nākamais kamielis bija piesaistīts iepriekšējam ar degunā ievērtu virvi. Kamēr vieni kārpījās augšā stāvajā kāpā, otri pretējā pusē jau metās lejā. Ilgi tas tā nevarēja turpināties. Uz kādas kāpas karavāna pārtrūka un Dinas kamielim no nāsīm izšļācās asinis. Bija žēl, bet nedrīkstējām kavēties. Kamieļu dzinējs vēra virvi atpakaļ nāsīs, kamielis kliedza, mēs otro reizi pēc vakardienas smilšu vētras izjutām tuksneša skarbumu. Pēc stundas tas atkārtojās atkal. Gribējās ātrāk ieraudzīt to sasodīto ceļu.

Pret vakaru pamanījām jocīgu kāpu ar rūtiņu rakstā veidotu nostiprinājumu, tad otru, drīz nostiprinājumi bija redzami gar visu apvārsni. Tas bija ceļš, ko ķīnieši bija atkarojuši tuksnesim, ar rokām nostiprinot klejojošās kāpas gandrīz 1000 km garumā.

Kāds kaifs bija atgriešanās Hotanā! Metāmies uz nakts tirgu un ēdām brīnišķīgos kebabus un jūras veltes. Atradām kādu ķīniešu iestādi, kur pārdeva alu. Uiguru tirgū tas nekādi nebija pieļaujams.

re kas notiek, ja tuksnesi šķērso zandalēs

Nākamajā rītā devāmies uz nefrīta tirgu. Nefrīta upe tek no kalniem un izgaro tuksnesī, bet tās kilometru platajā gultnē atrodami miljoniem akmeņu, kas pēcāk tiek pulēti un kļūst par dažādu krāsu pusdārgakmeņiem. Tirgus nedaudz atgādināja mūsu melno tirgu, kur neskaitāmi vīrieši velk no kabatām un zagšus piedāvā nefrītu, kuru vēl šorīt salasījuši, rakņājoties pa oļiem upes gultnē. Raugoties, kā notiek tirgošanās, varēja spriest, ka viņi bēguļo no tirgus nodevas un citu nodokļu maksāšanas.

Hotanas apkārtnē mums radās iespēja pavērot, kā tika novārīti zīdtārpiņi un no to pavedieniem vērpts zīds. Katrs pavediens tika rūpīgi uztīts uz vērpjamā rata. Tobrīd redzētais process gan nepavisam neliecināja, ka vēlāk tas viss pārtaps gaisīgos lakatos vai smalkos paklājos.

Tad nolēmām turpmāko iepazīšanos ar dienvidu Zīda ceļu beigt un tālāk virzīties pa  ziemeļu atzaru. Tiesa, lai to izdarītu mums bija jāšķērso Takla Makans tieši pa centru visā tā 1000 km platumā no Hotanas līdz Turfanai. Plānojām to izdarīt 2 dienās, braucot pa ceļiem, kas izbūvēti uz naftas torņiem.

Kad runājām par šo ar Ali, viņš, manuprāt, piesolīja jaukas nakšņošanas iespējas kaut kādā ceļmalas motelī. Braucām starp barhāniem jau astoto stundu, un ja nu kaut ko tiešām nevarēja iztēloties te ieraudzīt, tad tas bija motelis.

Ārā atsākās smilšu vētra. Te auto strauji sabremzēja un Kasims ar šoferi izleca ārā. Kādu laiku vērojām, kā viņi skraida starp barhāniem un ironizējām, ka puiši vējā nevar atrast, uz kuru pusi ir Meka.  Tomēr drīz sāka uzmākties nelabas priekšnojautas. Īpaši, kad Kasims izritināja telti un nākamajā mirklī ar to gandrīz uzplanēja gaisā. Nakšņošana teltīs Takla Makana sirdī pati par sevi šķita romantiska, tomēr palikšana bez iecerētajām vakariņām un ķīniešu alus rūgtināja. Tad pieņēmām drosmīgu lēmumu – es palieku turēt teltis, lai tās neaizpūstu, kamēr pārējie cenšas aizbraukt līdz kādam naftas tornim pēc pārtikas.   Un, raugi, nepagāja ne divas stundas, kad mielojāmies ar īstu ķīniešu vistu un iemalkojām Tsingtao, spoža austrumu mēness apspīdēti Takla Makana centrā 500 km no tuvākās oāzes.

Brokastis - nebūšu oriģināls. Protams atkal Mēness kūka, mandeļu kūka, zemesrieksti

Dienvidū iebraucām tuksneša apgabalā, kas ir otra zemākā vieta uz mūsu planētas (150 m zem jūras līmeņa). Tas raksturīgs ar saplaisājušu zemi, maziem pudeļkociņiem un augstāko gaisa temperatūru visā Āzijā. Laukā bija tuvu 50. 

Pārbraukuši līdzenumu sākām rāpties kalnos. Daudzkrāsainie dubļu kalni gandrīz 300 km garumā dāvāja mums brīnišķīgas ainavas. To sarkanie silueti savulaik tā pārsteidza mūku Xuanzang, kas ceļoja Ķīnas imperatora uzdevumā uz Indiju meklēt Budisma svēto rakstu pirmavotus, ka viņš savā slavenajā grāmatā "Ceļojums uz Rietumiem" tos nosauca par Liesmojošajiem kalniem. Tā tie saucas arī tagad - Flaming Mountains.

Izskatās, ka bijām nonākuši uz Ziemeļu ceļa. Kādā ielejā uzdūrāmies seniem Budistu klinšu gleznojumiem Bezeklik 1000 budu alās.

Tad izgājām cauri I g.s. senpilsētai Jiaohei ar perfekti saglabājušos ielu plānojumu. Nezin kas jālieto, lai iztēlotos rosību, kas te valdīja Zīda ceļa uzplaukuma gados. Aiz nākamās kalnu grēdas pavērās skats uz plašo Turfanas ieleju.

Turfanas oāze ir Ķīnas vīnogu  audzēšanas centrs. Diemžēl no šejienes līdz Lielajam Ķīnas mūrim un īstajai impērijas robežai vēl ir vairāk kā 1000 km un tādēļ šajā pasaules daļā dominējošās reliģijas dēļ viņi visu šo dārgumu sažāvē rozīnēs. Tūkstošiem rozīņu žāvēšanas namu un nevienas vīna darītavas!  Nonācām pat līdz tādam absurdam, ka restorānā pasūtīto alu mums gan atnesa, bet lūdza izdzert... ārpusē aiz durvīm.

Laicīgi, jau pāris stundas pirms Austrumu ekspreša atiešanas laika, sākām meklēt Turfanas staciju.  Gara acīm jau iztēlojāmies, kā no šiem barbaru apdzīvotajiem apgabaliem atkal iebraucam atpakaļ Ķīnas impērijā. Nakts vilcienam mūs bija jāaizvizina līdz Jiayuguanai – Lielā Ķīnas mūra galējam punktam. Tomēr kārtējo reizi nebijām novērtējuši Ķīnas izmērus. Turfanas stacija izrādījās 50 km no pilsētas un, braucot pa oficiālo ceļu, bija jānobrauc visi 100. Atminējāmies, ka uz lielajiem ceļiem salikti bargi ātruma ierobežojumi, kurus te neviens neuzdrošinās pārkāpt (visus 300 km cauri kalniem braucām ar 50 km/h!), un sapratām, ka tam mums vienkārši vairs nav laika. Tad uzzinājām, ka ir arī taisnais ceļš, bet to katru gadu pavasara plūdos aizskalo. Izvēlējāmies taisno ceļu. Iesākumā vedās tīri raiti, taču tad atklājās, ka veseli ceļa posmi ar visu asfalta klājumu ir aizpeldējuši pa straumi. Braucām pa oļos redzamajām pēdām no vienas asfalta salas līdz nākamajai. Līdz apvārsnim uz visām pusēm stiepās bezgalīga stepe, kurā nebija redzama neviena celtne. Neviena – arī ne stacijas ēka.  

Pēc pus stundas tā tomēr iznira aiz kāda paugura, un bija jau arī pats pēdējais brīdis. Uz redzēšanos barbaru zemes, sveika Impērija!

Turpmāk vēl!

uz Lielās Ķīnas Ekspedīcijas maršruta shēmu

uz adventures.lv