Ļeņina smaile: Atgriešanās
Kā jau tika rakstīts nelielajā ievadstāstiņā Ļeņins: Pirmoreiz: bet pēc
pāris gadiem, 1994. gadā, nu jau nopietnāka grupa Ata Plakana vadībā,
apbruņojusies ar augstkalnu inventāru un lielām pārtikas rezervēm, atkal dodas
Pamira virzienā.
Un patiesi,
tā ir pilnīga taisnība. Šajā hronikā būs pārsvarā fragmenti no ekspedīcijas
dienasgrāmatas. Kādi jau nu tie tapa šajos skarbajos apstākļos...
18. jūlijs. Pāris stundas līdz vilcienam. Kaspars –
atbildīgais par ekspedīcijas pārtiku, rūpīgi apkopo no visiem atnestos
produktus, salīdzina ar sarakstiem un liek mucās. Arī laukā liela rosība –
tiek kravātas inventāra mucas, Atis šuj telti |
|
15 minūtes pirms vilciena atiešanas ekspedīcijas
dalībnieki ir nonākuši stacijā. Protams, protams, atvadu bilde, skūpsti utt. |
|
Novēdī spirtiņš. Dienasgrāmatā teikts, ka kaimiņi esot
mums aizrādījuši. |
|
Maskava. Rīgas stacijā tagad supermārkets, bet
nogaidāmā zāle pārcēlusies zem liepām. Tur tad arī mūs pārsteidza milzīgā
lietusgāze. Maskava likās briesmīgāka, kā citkārt, bet varbūt mēs
bijām palikuši labāki? Ubagi, rindas pie investīciju fondiem, miliči centrā
ķersta rietumos ražotas mašīnas. Kremlim zvaigznes vēl vietā. |
|
Pārbrauciens ar metro uz Kazaņas staciju. Konstatējam,
ka tie ieejas vārtiņi nav draudzīgi ceļotājiem ar mucām. Aizmirsu kuru, bet
vienu iespieda. Vai tevi, Ati? |
|
Dodamies lielajā pārbraucienā uz Āziju Mums 3šais vagons, vilciens padots ar
asti, uz kuras uzraksts 17. Nezinu, kāpēc tas tā īpaši izcelts dienasgrāmatā.
Pie iekāpšanas vilcienā atkal problēma – pavadonim nepatīk mūsu mucas. Lai
tās iepatiktos, viņš saņem 100 $. Iepatīkas. Vilciens pilns ar neapmierinātu publiku, vietas mums
atsevišķas, gribam tikt kopā. Pavadonis izrādās nav īsti spējīgs šovakar to
nokārtot… |
|
Pēc brokastīm pa labo logu var redzēt Volgu. Baigi
plata. Ilgi nevar saprast, uz kuru pusi tek. |
|
Pusdienas restorānvagonā, vakarā tušoņi, pa starpu
dzērām alu “Žiguļevskaja”, ko pirkām Samāras stacijā. Tā jau ir, ka tāda
tūrista dienasgrāmata sastāv tikai no ēdieniem un dzērieniem. |
|
Stepe. Spriežam, ka vilcieni avarē 2 veidos: noskienot
no sliedēm un saskrienoties ar pretīmbraucošo vilcienu. Par pēdējo gan mūs
brīdinātu garām skrejošā vilciena mašīnistu brigāde. |
|
Tuksnesis. Kleķa būdas ir briesmīgas, toties kapsētas te slejas kā
krāšņas, tīras pilsētas. |
|
Aizvien tuksnesis. Dzērām...(OK, tas jau laikam kļūst
neinteresanti) |
|
Vilciens met līkumu pēc līkuma. Laikam Kremlis
noteicis, ka Vidusāzijas dzelzceļam jābūt tik un tik garam. Tad nu nācās piedzīt,
lai izpildītu plānu. Vietām vīd pussagruvušu rūpnīcu vraki. Iespaidīgi.
Liekas, sociālisms atstāj šo pusi, bet tiem musulmaņiem te neko vairāk nevajag. |
|
Toties braukt grib visi! Tā vien šķiet, ka mākslīgi
tiek uzturēta sistēma, ka vietu nav. Cilvēki ieņem vilcienu pa atvērtajiem
vagonu logiem, jo durvis stacijās vaļā never. Tur pat tiek padotas desas,
alus pudeles un citi augļi. Tiem laimīgajiem, kas vilcienu iekarojuši, naski
uzbrūk pavadonis, un čaukst atkal nauda. |
|
Vakars pretīgi tveicīgs un sasvīdis. Trešajos plauktos
sāk satupt zaķi. Tā ir mūsu pavadoņa galvenā rūpe –lai tur nestāvētu somas. Edgars raksta: Pamodos baigā agrumā dēļ skābekļa
trūkuma. Savā miegainajā prātā padomāju, ka ir sabojājies kondicionieris mūsu
Āzijas Ekspresī, bet, pazeļot skatu no sava otrā plaukta uz trešo, ieraugu
savas mugursomas vietā guļošu skaistuli. Sākumā domāju, ka beigta, jo kājas,
kas atradās pie manas galvas, smaržoja pēc …[kāju apraksts izlaists. Red. piez].
Vēlāk izrādījās dzīva. |
|
22.07. Tas pats vilciens Maskava – Taškenta. Andžiks
nolauž savai zobu birstei galu – jātaupa svars. Abas jauniegūtās detaļas
samet somā. Kamēr to dara, no 7 mutēm skan padomi, kā vēl ietaupīt. Kā
piemērs tiek minēta arī mistera Bīna kravāšanās (bikses). |
|
Lēnā garā ēdot pienāk Taškenta. Tīri silts. Saņem kā
kungus. Ar Jāni nedaudz “iepirkāmies” – par 1000 Krievu rubļiem pirkām uz
iela stūra dzērienu. Vēlāk noskaidrojās, ka te viņiem ir sava nauda – kuponi,
kas pret rubli attiecas kā 1:15. Dabīgi, cena uz kartona gabala bija minēta
kuponos. |
|
Tad vēl baigi kaulējāmies, cik maksā gaļas pīrādziņš.
Ai, dārgi! Un cik saldējums – 1800 – arī nepirksim. Vēlāk sarēķinājām 1000
kuponi = 2 santīmiņi…. |
|
Sēžam pie kopgalda viesnīcā pie helikopteru laukuma.
Sākums rādījās ļoti cerīgs, bet tik labi vis nav. Ir problēma ar lidošanu uz
Moskvina ledāju, t.i uz Komunismu (Pamira augstāko virsotni). Tadžiki tikko
slēguši savu gaisa telpu Uzbeku helikopteriem. Tiek piedāvāts lidot uz
Ļeņinu, kas atrodas Kirgīzijā, un kur ielaiž Uzbeku helikopterus. No
turienes, atkarībā no konflikta risinājuma, mūs pārsviedīšot uz Moskvina
ledāju. |
|
Tāda pati putra valdīja arī šodien tirgū. Lai
noskaidrotu, cik maksā un kaut ko nopirktu, ir:
Ļoti liela melone (6 kg) te maksā 36 000 kuponus, bet ļoti liels arbūzs
2000 krievu rubļus, savukārt tēja 500 kuponus. |
|
Lidojam, lidojam..... uz Ļeņinu! |
|
|
|
Pats helikopters baigā elles mašīna. To vadīja četri
veči. Kādu brīdi salonā sāka spēcīgi smirdēt pēc benzīna. Kad
cēlonis netika noskaidrots, bortmehāniķis satraukti aizsmēķēja. |
|
|
|
Pa ceļam aparāts veikli izlavierē starp Alaja grēdas
virsotnēm. |
|
|
|
Un tad jau mēs ieraugām tālumā Aizalaja grēdu. Jānis
secina: Jā, tiesa gan, šāds lidojums ir ļoti patīkams, bet dārgs un riskants
prieks. |
|
|
|
|
|
Aina nometnē kā komunistu laikā. Vairākas grupas gaida
iespēju pārlidot uz Moskvina ledāju. Taču joprojām nav atrasts kompromiss
starp Vidusāzijas aviatoriem. Tadžiki tā arī nevienu nelaižot savā
teritorijā. Izlemjam doties aklimatizācijas tūrē uz Ļeņina nogāzēm, lai pēc
atgriešanās risinātu tālāk problēmas ar lidošanu. |
|
Vairāk vai mazāk visiem sāp galva. Nevar īsti saprast,
vai tas no helikopterā izlijušā benzīna, vai no 3 km augstuma. |
|
Brīnišķīgs rīts! Dežūrējam mēs ar Jāni. Vajadzīgais ūdens daudzums jāaprēķina
prātīgi, jo baigais slinkums vilkties līdz upei. |
|
Šitais dipiņš top ar autoknipsi, jo visi vēl aizvien guļ. |
|
Iesākums jau tīri svētdienīgs. Nav nemaz grūti uzminēt,
kurš visu rītu uzmācas ar saviem arbūziem. Interesantas ir Andžika jaunās
dūnu bikses, ko viņš vēl nebij pielaikojis – no padusēm līdz ceļgaliem. |
|
|
|
Tomēr svētdiena turpinās ne gluži tā, kā ierasts Rīgas
mietpilsoņu aprindās. Velkamies pa jau labi zināmo taku. Loku pļava,
ūdenskritums, |
|
Ceļotāju pāreja, |
|
Ļeņina ledāja skats, |
|
Trakā ledāja upe – šoreiz tāda tīri mierīga. Pirms trim
gadiem, kad ūdens bija par pusmetru augstāks, bet tik pat auksts, te slīka
tas francūzis, bet tie, kam vajadzēja viņu glābt, jautri filmēja. |
|
Tad morēnas un ledājs. Uzejot uz ledāja mūs sveic milzu
sēne. Ledājs paņēma krietnu malku asiņu. Daži kolēģi gan, liekas, pa kluso
ēduši “Snickers”, jo redezami jau lielā gabalā rosāmies pa morēnu. |
|
Atsvaidzina pirmā puteņa vērpete – tas piedod spēkus.
Telts, tējas tase – domāju, ka visi piekritīs – tā bija tieši kā kulaks zem
tadžika acs. Liekas, ka visi šodien piekusuši, jo neatskan neviena kaut cik
mundra priekšlikuma pakāpties līdz 5300 jau šovakar. |
|
Pat pēc groka krūzes ne. Andžiks ļoti ilgi telts tumsā
iemēra spirtu. |
|
25/07.
Bija domāts aklimatizācijas nolūkos uzrāpties līdz Pannai. Pēc
brokastīm devāmies pāri ledājam un iegājām milzīgās plaisās. Olafs raksta: Padomāju, ka esmu baigi atpalicis, un
steidzos augšup. Tuvu pie plaisām sastapu vīrus, kuri pavilka garām teltī
ievīstītu līķi. Turpat parādījās arī Andžiks, kurš pavēstīja, ka pārējie
pārmeklē visas plaisas cerībā atrast mani. Kad atgriezos pie teltīm, glābšanas
darbi jau bija pabeigušies… |
|
Stāvam pie Ļeņina ziemeļu sienas. |
|
Šodien vispār vājprātīgs projects. No sapņu murgiem ap
1:45 pietriec Viļums. Ceļamies, esam dežuranti. Šodien “rīta pusē” uzkāpiens
līdz Pannai, bet pēcāk ar visām somām pāri pārejai atpakaļ uz starptautisko
nometni. 2:00. Mēness izgaismo Ļeņina nogāzes. Tējas tase kaut
daļēji noņem drudzi, Jāņa sniegtā tablete – galvassāpes. Tad vēl Jānis izgāž
katlu. Ar krūzi ilgi jāklaudzina pa aizsalušajām urgām, kamēr izdodas sasmelt
izlieto. Pēc pāris karotēm makaronu zupas veselība uzlabojas. 3:00 startējam. |
|
Neiet jau nemaz tik slikti, kā varētu gaidīt. |
|
Uztraušamies līdz kādiem 5000 metriem. |
|
|
|
Kad ieveļos viss sasvīdis, brilles aizsvīdušas,
nometnē, Olafs uzvārījis kartupeļu zupu. Izrādās Uncle Bens izdodas ne
vienmēr. Turpmākās 3,5 stundas atkal ledājs, morēna, pāreja,
ūdenskritums, pļava, beigās par vienu kožļeni mūs ar zirgu pārceļ pāri pār
upīti, kas pieņēmusi draudīgus izmērus. |
|
Šausmīgi karsts. Saulē ausis apdegušas. |
|
Kad visi uzbūvējuši mājas, nāk Olafs ar 3 šampaniešiem
padusē (par glābšanas darbiem), ko visi sagaida ar ovācijām. |
No rīta ar Edgaru esam dežuranti, tā raksta Aivars. Piecelties
nevar, jo baigi sāp galva. Edgars ņem autoklāvus un aiziet pēc ūdens, bet mani
viņš atlaiž gulēt. Brokastīs putraimu vietā liek taisīt pelēkos zirņus.
Protams, brokastis iznāk tikai ap pusdienlaiku.
Tai pat laikā Kaspars savās piezīmēs rakstījis: Parakņājos
pa pārtikas maisiņiem un atradu tīri daudz produktiņu - kaut kā jau jābaro sašutumu
valdošos ceļabiedrus. Izdalu rozīnes, medu, cepumus.
Ap 10 Atis atnāk no radiomezgla un saka, ka parīt ir iespēja
lidot uz Moskvina ledāju.
Edgars, Andžiks un Kaspars aiziet apskatīties, kā tikt pāri
lielajai upei. Te nu paveras lieliska panorāma uz visu ieleju. Bet cenšaties
apjaust izmērus - tā mazā strīpiņa apakšā ir nepārejama trakojoša upe.
|
|
No šejienes atkal labi var redzēt Ļeņina ziemeļu sienu. |
|
Vēlāk vakarā aizklīstam pa ieleju uz leju. Aplūkojam
varoņu - izpletņlēcēju piemineklīšus, kas gribēja nolaisties uz Ļeņina
smailes. 40% nāves gadījumu , aprēķina Atis, jo no 10 padomju sūtņiem
sveikā nolekuši 6. |
|
Aplūkojam arī sieviešu - komjauniešu ekspedīcijas liecības.
Nosalušas visas astoņas. Vēlāk iekuļamies jurtā, kas te stāvot jau 200 gadus (tā
saimnieks). Cienā ar tēju. Uzzinājis, ka mums nav zaļo, kaut ko nobrēc bābām
un cukuru mums neiedod. Esot beidzies. |
|
Jānis šodien sauļoja kājas. Ieteicama nodarbošanās
kalnos pirms lielākiem uzkāpieniem... |
Draugi!
Šeit stāsts vēl nebeidzas - tas ir tikai knapi iesilis.
Apmēram pēc mēneša būsim salikuši kopā arī varonīgo fināla ainu. Tiekamies!