VX Latgale: Tiem, kam pāri 1,80

Nu jau teju 20 km aiz Maltas, bet neviens sānceliņš neliecina par liela pasākuma tuvumu. Nu vēl pēdējā cerība un metīsim riņķī. Z..o..Zolva. Mūsējā!
Starts 23jos. Ap to laiku kaut kur esam sadabūjuši kartes. Katra savādāka, viena vispār sešdesmitajos ar roku uzskicēta. Nez, kur tādas salasījām - kopā nesavietojas ne pēc mēroga, ne satura. Nu neko, nav vairs laika meklēt labākas, jo skaļruņos jau skan visādi grādi un minūtes. Šķirstam lapiņas un mēģinām atrast līdzīgus ciparus. Vienai uz malas ir tādi kā grādi sarakstīti, tātad būs īstā. Nez, cik sekundes vienā minūtē?

Necik pāri vienpadsmitiem tauta sāk izklīst mežos. Sākumā izmetam vienu cilpu pa mežu un nekādi nevaram atrast ezermalu. Štrunts par ezeru, dzelzceļam jau nu gan garām nepaiesim.

Kalna galā koks, kurā tonakt uzkāpa ap 100 ekstrēmisti. Vakar tam kokam kaut kas tāds nerādījās pat visļaunākajos sapņos. Visu mūžu audzis meža vidū, ne jau pie kāda tur bērnudārza.

KP3 - t.s. medību masts gan ir laba lieta, grūti garām paskriet. Pat ja meklē to labu gabaliņu tālāk un pie kam vēl lielceļa otrā pusē

Velo leģenda sākās pie dzelzceļa pārbrauktuves. Labi, ka tas bija skaidri uzrakstīts, jo mēs, kaut kā tur rēķinādami tos grādus, sākumā bijām ietrāpījuši vienā fermā.

KP4: Lapselis pilnīgā trubā.

KP5 pazudis. Meklē nu pinceti akmeņu kaudzē! Kas tie tur pirms mums aizbrauca? Virs Rušona taisās saullēkts, īstais laiks ieturēt mazu brokastu.

Rīta rasa vai sarma. Kas to zin, nav laika kāpt nost no riteņa un čamdīt. Lai kas arī būtu - skaisti

KP7 pie dižakmeņa. Aiz organizatoru telts gan varoni tā īsti nevarēja saskatīt. Vai nu akmens par mazu, vai teltis mūsdienās TĀDAS ražo.

Dikti jauks celiņš pa mežu. Lai nebūtu tik mīksta braukšana, kāds gādīgi to izklājis ar baļķiem.

Te atkal viens KP un tad busiņā garām pabrauc Vivere. Elites klasei cits ātrums! Būs vismaz, kas uztaisa grupas bildi

Sākumā ideju par laivām uztveram ar sajūsmu. Nu re, visiem nebūs tomēr jāmērcējas - pārpeldēsim ar laivu kā kungi, tad viens aizdzīs to atpakaļ uz otru krastu un atpeldēs atpakaļ peldus. Pārējie jau gaidīs ar siltu tēju.

Viss kārtībā, laiva atgriezta tajā krastā, kontrolkartiņa droši nogādāta šeit. Varam doties tālāk. Kur mums tas nākamais punkts? Saķeram galvas - MĒS TAČU UZ SALAS! Kurš tad šitik savādi ir izplānojis?

Re, cilvēkiem tik pietiek ieraudzīt tālumā otru krastu, kad viņi jau gatavi ar visā mantām mesties ūdenī...

...Lai gan tur pat blakus sākas tīri smuka taciņa

Jā, mums vienmēr licies, ka pa takām iet ir daudz labāk, nekā lauzties uz aklo pa dubļiem un biezokņiem. Nez, šo būtu ieminuši kādi vietējie iedzīvotāji vai tūristi?

Vienīgi....šī taciņa laikam bija domāta tiem, kam pāri metrs astoņdesmit:)

Uz vakara pusi nolemjam izbaudīt vēl vienu atrakciju - vizināšanos ar Evakuātoru. Labi, ka pietiek prāta atstāt kaskas galvā.

Latgaļu pirts, kompleksās pusdienas un lielajā teltī jau tiek kalti jauni plāni

uz citiem adventures.lv bilžu stāstiem