VX Liepāja 05
Adventūristu skatījumā
Vispār jau sacīkstes saucās VX Latvija, kas liek domāt, ka nākamais VX būs kādā citā valstī. Kurš no kaimiņiem mums te ir pasācis pastāvīgi uzvarēt?
Starts patika - nu pavisam bez stresa. Sākumā bija ekskursija. Kristaps bija
kaut kur smēlies labākās grupas vadītāja iemaņas: "Vai esam visi?
Paskatieties sev blakus - vai jūsu kaimiņi ir iekāpuši? Vai tagad varam braukt?"
Patīkami pārsteidza vietējie poliči, kas bija izstrādājuši paši savu ekskursijas maršrutu un, bākugunīm zibot, izvadāja mūs pa Liepājas ievērojamākajām vietām. Faktiski tāda izrādījās tikai viena, uz kuru izmetām tādu krietnu līkumu aiz tilta - Liepājas CSDD ēka. Diemžēl, tā kā bijām nedaudz atpalikuši, nedzirdējām aizraujošo gida stāstījumu. Liepājnieki bija sanākuši ielu malās un ķircināja mūs, demonstratīvi sūkdami aliņus un savu šķīstošo kafiju - bija taču piektdienas vakars...
Pēc ekskursijas bijām pilni ar iespaidiem un, jāsaka, arī diezgan noguruši. Tādēļ pusstundas pauzīte bija tieši laikā. Tad, trakai vardei kliedzot un salūtam gaisā šaujoties (to gan šāva ar tik retiem intervāliem, kā Igaunijā - ik pa 10 minūtēm) raibais tūkstotis metās tuvējā tilta virzienā, pilnībā nobradājot uz uzbēruma rūpīgi iesēto zālīti.
Patika romantiskā pastaiga pa dambi Liepājas ezerā - liels mēness (skat lejā) un zivju smarža.
Bet, teikšu atklāti, vienā brīdī iešana pa taisno un putekļaino uzbērumu visiem bija piegriezusies...
Runāja, ka kaut kur šajā ūdens klajā esot arī bojas. Vienreiz es uzdūros ūdenī iemestai Coca-Cola pudelītei, bet pārsvarā jau vadījāmies pēc tīri cilvēciskas intuīcijas: sak, ja sāk smelties mutē, laikam virziens nebūs īstais. Pāris reizes paskrēju malā no takas lai nedaudz pafotografētu un iestigu riktīgā dūņu zampā - knapi kāju varēja izraut.
Tā nu kādu gabaliņu pastaigājušies nejauši uzdūrāmies krastam. Un, ak tavu pārsteigumu, arī KP1. Bet krosa kurpes nu gan smirdēja pēc ...labākajā gadījumā, zivīm. Vislabākajā gadījumā.
Bija tik sutīgs vakars, ka no KP1 atpakaļ nolēmām atkal doties pa ezeru. Iet bija jau vieglāk - saule tā nespieda, kā iepriekš. Lai gan laika ziņā izskriet cauri metalurģiskajai rūpnīcai būtu izrādījies ātrāk. Nākamreiz zināsim.
Pie SF2 uzzinājām nākamos uzdevumus. 400 m peldēšana jūrā šķita tāds nieks (Ķīpenē katru reizi sanāk virs kilometra), pie kam hidras un pleznas nemaz nebija obligātajā sarakstā. Toties tas otrs uzdevums - slāt kājām kādus 8 km, nelikās nekas patīkams. Ātri pieteicās brīvprātīgie un bija jādodas ceļā.
Tā tik bija vietiņa! SL bija nobēdzināti kaut kādās pirmskara laika katakombās, kuras strauji aizaug ar stalaktītiem un nu jau daudz neatpaliek no slavenajām Tatru vai Slovēnijas alām. Re, kolēģis no 64tās, manas zibspuldzes gaismas vadīts, laikam viegli atradīs SL2.
Kāda no komandām būs svinējusi dzimšanas dienu. Svecītes izdegušas, bet torte vēl neapēsta. Aizskrējuši uz nākamo KP.
Bija tik interesanti, ka pat nemanījām, kā piezagās rīts. Un knauši (odi Kurz.val.). Bet bija tik skaisti!
Sākumā izmeklējāmies mūsu peldētājus starp tiem, kas gulšņāja ap riteņiem. Nekā! Tad sākām klaiņot pa molu. Kādu nepilnu kilometru no krasta sēdēja samiegojies bariņš, kas slēpās no vēja aiz mazas betona maliņas vai kādā bedrītē. Daži tur pat peldējās - līdz lielam bluķim un atpakaļ.
Tad lēca saule. Neaizmirstams skats!
Aizklīdu līdz mola viņam galam - kādus 1,5 km. Lai nu kas, bet Dieviņš jau zināja, kurā pusē molam notiks EKSTRĒMISTU sacensības. Miniet trīs reizes!
Par visu to drāmu,
kas piecas stundas risinājās ap veco bāku, lai stāsta www.adventures.lv
īpaši
sagatavotā
SHĒMA
un te būs arī maziņš video fragmentiņš
Piebildīšu vienīgi, ka jūrā aizpūstie glābās visiem iespējamiem veidiem - ķērās pie striķa un glisēja jautrā vilcieniņā, pamanījās ieķerties garāmbraucošās laivas bortā vai pat ierausties laivā.
Te, šeku, vienai komandai bija tik gara virve, ka tā savilka savējos mājās tur pat no bākas, neslapinot kājas, kā saka.
Pēc kāda mirkļa satikām pirmos paziņas. Reku pa piemēram peld Viveru Jānis.
Un tur jau arī Adventūristu Jānis! Uzreiz pazinām pēc raksturīgā peldēšanas stila - Jānis BEZ PLEZNĀM pārpeldēja šaurumu, nemaz nenovirzoties uz jūras pusi.
Adventūristu Ainārs
savukārt bija pamanījies tikt ienests jūrā un piepeldējis molam no otras puses.
Nu viņš priecīgs māja mums jau pusceļā uz
krastu. He-hei! He-hei!
[tādas bildes man nav]
Pēc visa pārdzīvotā tas stabiņš ar maršruta karti nu likās kā sīka, nevajadzīga formalitāte.
Skaisti tajā VXsā! Tāpēc vien ir jēga piedalīties.
Ja Kurzemes mežos vispār jebkad iebrauc kāpurķēžu traktors, lai saārdītu ceļa virsmu, tad tas noteikti notiks tieši VX dienā un tieši pirms Adventūristi dosies uz KP4.
Ja kādās VX sacensībās NAV bīstamas armijas bāzes, mēs uztraucamies, ka esam palaiduši garām svarīgu posmu. Šoreiz pret rīta pusi tomēr ievērojām nomierinošo uzrakstu.
Kā jau tas piedienas šāda objekta tuvumā, pamesta meža ceļa malā mētājās vientuļš ķermenis apklātu seju. Mēs gājām tam garām lai izstaigātos pa purvu.
Vienubrīd sāka pamatīgi līt. Bet īsts tūrists to pat nepamana, ja jāatrod stigu T veida krustojums un ja skaidri redzams, ka šajā apvidū stigas pēdējo reizi ierīkotas pēckara lauksaimniecības kolektivizācijas laikā. Dažreiz pat jābrīnās, kāds devītais prāts palīdz karšu zīmētājiem atsaukt atmiņā seno vēstures elpu.
Ja viss, ko mēs domājām par karšu zīmētājiem, tiktu šeit pierakstīts, lapa būtu jāslēdz bērniem un pusaudžiem. Un īpaši, ja tiktu pierakstītas domas pirms KP7 - t.s. klaja nogāze, koks. Kartē tas lepni slējās ceļa malā. Kad nejauši uzskrējām virsū minētajam kokam, tā apkārtnē bija viss iespējamais, sākot no necaurejama pārpurvota biezokņa līdz čūsku pilnam izcirtumam, bet tikai ne ceļš.
Sorry, iztraucējām ģimenes dzīvi - izgājām, kā saka, netīriem zābakiem tieši cauri dzīvojamai istabai
Pēc īsa nomiedža (ko faktiski mēs visi bērnībā iemācījāmies no Štirlica, kad viņš brauca mašīnā uz Berlīni), nolēmām doties velo posmā.
Leknās pļavas un spirdzinošais gaiss viennozīmīgi liecināja par Bārtas upes tuvumu.
Romantiskā graviņā vajadzēja atrasties slavenajam Bārtas ūdenskritumam. Tur viņš arī stāvēja, bet sausajā sezonā izskatījās tāds kā nepaēdis. Tad metāmies obligātajā distancē fantastiskā egļu vērī.
Kādā klusākā upes ielokā atradās jocīgs tilts. Vai nu vēl neuzcelts, vai jau sabrucis, bet kaut kas viņam pietrūka. Visticamāk viņam pietrūka naudas. Toties uzmanības šim tiltam tagad un, palasot VX čatu, vēl kādu laiku nepietrūks. Ziedu laikos, redz, te pat esot stāvējusi rinda un cilvēki nesuši pa augšu pāri savus velosipēdus. Mēs tomēr nolēmām tos pārnest pa upi, ja jau reiz iegadījies, ka zem tilta ir brasls. Toties mūsu pieredzējušākie alpoņu spēki gan labprāt padižājās ar karabīnēm un beigās vēl matiem plandot nošalca lejā ar dulferi.
Tad iestājās nakts. Komandas sapulce bija ārkārtīgi īsa. Varētu teikt, tās nemaz arī nebija. Priekšlikums izspruka tā kā nejauši un nu vairs neviens neatceras, kam tieši un kā tas vispār izklausījās. Bet visi uzreiz nobalsoja "par". Bija tāda laba sajūta, vakara migla, 47 km līdz dušai un skolas ēdnīcai.
Uzbraucot uz piejūras šosejas bija tā pat, kā tad, kad Ādažu poligonā lasījām halucigēnās sēnītes. Garām slīdēja Liepājas pievārtes lielie baltie rūpnīcu korpusi, kas nešaubīgi liecināja par skolas tuvumu. Laiku pa laikam, parasti tad, kad kāds iekliedzās "uzmanīgi, mašīna!" tie pārvērtās par ceļmalas kokiem. Kam lai tagad tic? Nācās vēlreiz noticēt saviem spēkiem. Mēs to izdarījām, atkal.
Bija labi!