VX Zemgale, Rudens 2003

Adventūristu (Nr. 19) un Viveres (Nr. 05) skatījumā

Sala, Jēkabpils rajonā, 3. oktobrī īsi pēc 11-tiem vakarā. Apmēram 240 šāda izskata cilvēku grūstās pa aizsprosta dambi, lai sasniegtu KP0. Vājākos iegrūž ūdenī. Klusākie pazaudē viens otru.

Nu var iemest aci kartē. Tā - ceļš kurā tur pusē kalnam. Kartē nav ne ceļa, ne paša kalna.

Lai gan, ja tā labi ieskatās, ceļu šajā apkārtnē tiešām ir stipri vairāk, kā organizatoru piedāvātajās lapiņās. Un ne jau tikai šo punktu meklējot. 

Kur tālāk? Tālāk būtu labi notrāpīt pa ceļu, jo laukā sabiezē migla. Vinnējuši tie, kam lukturīši ir uz stūres. Mans pieres lukturis izveidojis miglā krāšņu konusu tieši acu priekšā. Laiku pa laikam, kad priekšējais ritenis iearas smiltīs, ir zināms, ka ceļš kārtējo reizi pagriezies.

KP3 ir pagalam romantiskā vietā - māju drupās. Tiesa, šī te vairāk atgādina tādu rūķīšu mājiņu, bet no formālās puses viss ir kārtībā - arī viņiem taču vajag savas mājas. 

Daži kolēģi, kas mīl taisnākos ceļus, bija nolēmuši te nokļūt tieši no KP2 puses. Adventūristi, ieraudzījuši kartē pleķi ar zilām horizontālām svītriņām, brauca apkārt.  Un vienalga taču iekūlās pāris stumjamgabalos. Vietām varēja iebraukt dubļos līdz asij. Nu bet minētie kolēģi esot meklējuši šo namiņu vai piecas stundas (!)

KP4. Kas var būt vēl vienkāršāks par šo. Milzīgas vējdzirnavas kalna galā - tās tak varēs redzēt jau no Rīgas. Diemžēl viņi te naktīs nevīžo izgaismot savus vēstures pieminekļus, tādēļ nav nekādas atšķirības, vai meklēt vējdzirnavas vai cini purvā. Taisot kārtējo grupas foto, tālumā iemirdzas KP4 atstarotāji. Virziens piefiksēts!

Izrādās namiņš ir apdzīvots. Atvainojiet, sarkanie vīriņi, bet nav laika ciemoties. Uzzinājām vienīgi, ka Nr. 05 te vēl nav redzēti.

Pie KP5 iestājās reāls vakars. Viesmīlīgajā "Zeltleju" māju pagalmā ar velosipēdiem bija sabraukuši viesi. Kopskaitā kādi 100 - 150. Izskatījās uztraukušies, jo daudz nešķiroja, vai tā taka, vai puķu dobe. Un bija jau arī skaidrs iemesls - tieši 300 m uz Z no mājas taču tek Mācītājmuižas avotiņš, bet, lai šo attālumu precīzāk noskaitītu, jāsāk taču no mājas pakša. Tie, kas pirmos 50 m jau bija noskaitījuši, tagad brīkšķinājās pa biezi aizaugušo mežu (nu, teiksim, cilvēki 50). Varēja būt kādi 3 vai 4 naktī, kad viesu vidū parādījās pati "Zeltleju" saimniece ar milzīgu spieķi rokā. "Brauciet taču prom, nav te nekāda avota!" - viņa sauca, mēģinādama aizķert ar spieķi tuvāk stāvošo. 

Paklausījām. Un patiesi, ja tā labi ieskatījās, viens tāds slīps celiņš pirms mājām ieslīdēja mežā. Dažs labs jau brauca pretī un bubināja kaut ko par KP6 un par 3 stundām, kas nu norakstītas no dzīves. Cits pārregulēja savu skaitītāju un kompasu, jo nu nekādi nevarēja nokļūt līdz avotiņam, meklējot to 300 m uz Z.

Atkal izvēles priekšā. Tā kā kolēģi no Viveres , nav šaubu, izvēlēsies to tievo melno taisno celiņu, tad jau Adventūristiem atliek grantētais. Spriežot pēc tā, kāds parādījās melnā celiņa pats sākums, mums lielu pārmetumu par dažiem liekiem kilometriem vairs nebija.

Ar Viveri atkal satikāmies pie ļaužu pilna koka, kurš savos stiprajos zaros turēja KP6. Organizatori šoruden likuši uzsvaru uz kāpšanu. Teju vai katrs otrais KP ir x metrus virs zemes. Pavasarī dominēja ūdens stihija - līdz katram otrajam bija jābrien. Gaiss ir, ūdens jau bija, kas būs nākamreiz?

Vēl mirklis kopā, bet tad mūsu ceļi atkal šķirsies.

Un tad sekoja viens no ekstrēmākajiem elementiem - krievu rulete. Nezinu, vai organizatori to nu tā bija iecerējuši, jeb ne, bet tas neizbēgami tuvojās. Mūsu riteņi pa garu slīpu kalnu nesās dzelzceļa pārbrauktuves virzienā, bet slapjās un smilšainās, kādreiz arī sauktas par bremzēm, izdvesa tikai žēlu šņākoņu. Garām pašāvās zīme "Stop". Vienīgais, ko varēju izdarīt lietas labā - pacelties stāvus no sēdekļa, lai uz sliedēm neapsistu pēcpusi. Nekādus vilcienus ātrumā nepamanīju.

Necik ilgi sekoja kārtējā romantiskā satikšanās ar Viveri. Viņi strauji iznira no rīta miglas, traucoties lielā ātrumā mums pretī. Itkā joka pēc pavaicājām, kuru KP viņi meklē.  KP7. Interesanti, ka arī mēs braucām tieši uz šo pašu KP. 

Pēc īsas ieskatīšanās kartēs puses vienojās par kopīgu virzienu. Un te jau tas bija - kārtējais koks x metrus virs z.

Migla bija tik bieza, kā lietus. Visa zeme piekaisīta āboliem. Ēdām tos, lai gan droši nezinājām, vai tā nav palīdzība no malas.

Pēc kāda mirkļa upītes forsēšana un pirmā velo posma beigas. Šonakt mēroti 74 km, tālāk kādi 25 ar savām K2.

Ja ielāgo pareizo ritmu, šādam pārgājienam nav ne vainas. 

Meklējot kārtējo KP - māju drupas purva vidū, esam samainījušies ar Viveri lomām. Šoreiz viņi iet pa ceļu vien, pa ceļu vien. Dažbrīd pat dziedādami... 

...savukārt mēs esam nolēmuši ietaupīt ceļu.

Par to pašu ceļa ietaupīšanu runājot - kādu mirkli tas varbūt ir pat izdevīgi, bet tad izrādās, ka mednieku iztīrītā stiga beidzas un tālāk ir tikai bezcerīga grāvmala un nātres līdz pat degunam. 

Vismaz viena lieta mums ir bijusi kopīga - abas komandas ir nofotografējušas sēnes:

KP uz pussaliņas ezera krastā. Adventūristi vēl tagad nesaprot, kā nonāca ezera otrā krastā, ja kartēs (gan satelītkartē, gan krievu armijas) skaidri un gaiši bija iezīmēts - iesi taisni, nonāksi uz īstā ceļa.

Pa to laiku Vivere jau vico pār pārceltuvi. Tiesa, šī atrakcija vairumam komandu prasīja pārdesmit minūtes, tādēļ, paradokss, piedzīvojumu sacīkšu pašā vidū bija izveidojusies rinda nu gandrīz kā pēc desām.

Pie Daugavas. Tātad būs jāpeld.

Cenšamies visu uzsvaru likt uz airiem.

Spriežot pēc visa, gan mēs, gan Vivere ir apmeklējuši uz salas tos pašus SL KP.

Tikām Vivere jau pazūd veloposmā pēc leģendas, un, kā rādās, vismaz KP 17 ir atraduši tīri veiksmīgi.

Adventūristi ap to laiku arī uzsāk 22 km garo leģendāro (t.i. pēc leģendas) braucienu. Vietumis ir sajūta, ka neesam īsti sapratuši uzdevumu. Vai bija jāatzīmē, kurā vietā leģendā ir kļūdas?

Izskatās, ka pēdējā posmā mūsu domas ir dalījušās. Vivere izvēlējusies braukšanu pa sliedēm, kas, protams, ir daudz patīkamāk, kamēr Adventūristi tumsiņā "mi po špalam, opjatj po špalam...". Uz mūsu uzbēruma neviens sliedes nebija uzlicis, jebšu arī kāds tās jau bija paguvis nospert.

Nu bet, galu galā, 
visi esam atkal Salā.

Salīdzinam skaitītāju rādījumus. Adventūristiem 105, Viverei 126. Par kājām noieto nezinu, bet ir sajūta, ka Adventūristi salasīja kādus 25. Tātad kopumā būs visi 150 vai, ko?

Paldies VX
Paldies J.A. no Viveres par bildēm
Paldies K.U. no Adventūristiem par bildēm un tekstu
Paldies komandu dalībniekiem par pozēšanu neveiklās vietās, kad fotogrāfi to lika.
We did it again! Tiekamies!

P.S. Tiekamies arī citās vietās uz šīs planētas. Skat, piemēram, adventures.lv