Ar jahtu pa Grieķu Kiklādēm: Milos salas baltā pumeka ainavas

No Paros kuģojām uz Milos – skaistāko no Kiklāžu salām.
Pēc pāris mierīgām dienām sāka pieņemties vējiņš. Tuvojoties Milosas krastiem bangas tā mētāja, ka sākām bažīties, vai ietrāpīsim starp abām klintīm, kas sargā ieeju ostā.

Nokļuvuši mierīgākos ūdeņos, varējām beidzot uzelpot un sākt baudīt dabu un arhitektūru. Plakas pilsētiņa bija uztupusies pašā kalna galā, savukārt lejā pie ūdens rindojās Trypiti garāžveida mājas. Nolēmām šīs vietas apceļot, kolīdz būsim atraduši ostu.

Jā, un tur jau tā gaidīja – Adamas piestātne, ar košiem tīkliem un zvejniekiem, kas tos lāpīja.

Noīrējām bagijus un līkumojām uz salas augstāko punktu – venēciešu celto kastro, virs kura pacēlās jauka balta baznīciņa. Šeit, no teju 300 m augstuma, pavērās brīnišķīgs skats uz apkārtējām salām un rietošās saules iekrāsoto Egejas jūru.

Vakarā ienirām Plakas senajās ieliņās, kur valdīja diezgan kulināriska gaisotne.

Nākamajā rītā atkal kurbulējām savus bagijus. Šoreiz mērķis bija doties pāri salai uz neparastajiem baltā pumeka pakalniem pie Sarakiniko. Te ir arī mākslīgo alu labirinti.

Tālāk traucāmies gar piekrasti līdz pat salas otram galam, kur mūs pārsteidza Voudia līcis un raktuves. Ceļš šajā apkārtnē bija diezgan vientuļš un mežonīgs un arī degviela gāja uz beigām. Daudz netrūka, ka būtu tajās raktuvēs iestrēguši uz ilgāku laiciņu.

Tālāk jau pa otru krastu atgriezāmies pie vietas, kas izskatījās pēc garāžu kooperatīva. Rindā saceltās krāsainās mājiņas Trypiti piekrastē radīja patiesi burvīgu noskaņu.

Visubeidzot sasniedzām kādu pasakaini skaistu pludmali dienvidos no Plakas. To mums ieteica kāds vietējais. Tādas krāsas! Un kāds ūdens!