Atklājam Dubnu – Latgales mazo HES karalieni

Dubna. Vairāk kā 100 km gara upe, kura aizsākas no Cārmina ezera, tek cauri daudziem Latgales zilajiem ezeriem un beigu beigās ietek Daugavā. Upei vietām ir visai ievērojams kritums, kas sola jautru braukšanu. Jāsaka, ļoti nedaudzi ūdenstūristi ir mēģinājuši izbraukt Dubnas augšteci. Izkrāmējuši savas laivas pie Aksenovas ezera, jūtamies kā patiesi pirmatklājēji.

Pēc maza gabaliņa priekšā pirmais šķērslis – vecas ūdensdzirnavas. Milzīga samiegojusies pūce izlido no loga ailes un pārlaižas tieši pāri mūsu galvām.

Pati aizsprosta pārvarēšana gan nav tehniski pārāk sarežģīta.

Tālākajā tecējumā seklas vietas mijas ar atvariem, bet tam visam pāri pārkrituši neskaitāmi koki. Bieži vien laiva ir jāpārstumj kokam pāri, taču ūdenī kāpt ir pārāk dziļi. Tad nu parādās iespēja dažādiem akrobātikas elementiem:)

Tad upe kļūst dziļāka un mierīgāka, bet apkārtnes laukus pamazām nomaina appludinātas pļavas un purvi. Tā ir skaidra pazīme, ka tuvojas pirmais no mazajiem HES.

Viss. Pēkšņi aiz viena līkuma upes vairs nav. Pazudusi. Tā, itkā būtu braukuši pa garu ezeru.

Kaut kas līdzīgs upei redzams tālu lejā, bet neizskatās, ka tas tecētu.

Ar katru nākamo soli aiz HES mēs sākam šaubīties, vai mūsu valstij bija vajadzīgas šīs dažas zaļās kilovatstundas…

Man jau likās, ka tāda staigāšana pa dūņām ne pie kā laba nenovedīs!

Tālāk upe kļūst akmeņaināka un vēl seklāka:)

Pēc tam, kad esam novilkuši laivas vēl pāris kilometrus, gribas vienkārši piesēst un atvilkt elpu.

Tālākajā tecējumā upe mūs iepriecina ar pāris gleznainiem tiltiņiem. Pirmajam apakšā iesprūdis pamatīgs koks, kamēr zem otrā no ūdens ārā vīd vēl pamatīgāks armatūras stienis. Abos gadījumos jākāpj vien ārā un jāvelk pāri.

Upe atkal ietek mežā, bet šī ziņa mūs vairs galīgi neiepriecina. Tas jau nu tiešām ir par traku!

Neskatoties uz lietusgāzēm un pērkona ducināšanu, esam tik priecīgi atkal atgriezties pļavās. Un apkārtnes ainava arvien vairāk sāk vēstīt par nākamā HES tuvošanos.