Bolīvijas ekspedīcija 4: Amazones mežonīgo zvēru ielenkumā

Anakonda! Lielākā un smagākā čūska pasaulē. Dzīvo pārplūdušās upēs un Amazonaes purvājos. Medījumam parasti uzbrūk seklā ūdenī, bet var arī uzrāpties kokā un karāties no tā. Anakonda aprij savu medījumu veselu, bet pirms tam apvijas tam apkārt un nožņaudz. Anakondas var norīt divas reizes lielāku radījumu par sevi pašu. Pēc tik sātīgas maltītes anakonda dažas nedēļas var neēst vispār.

Nu labi, šī bilde ir tikai joks, lai saprastu, kur bijām nonākuši. Tālāk viss būs pavisam nopietni. Tātad no Rurres sākām kuģot uz augšu pa vienu no mazajām pietekām. Un, ja milzīgās Beni upes krastos dzīvo radību bija grūti saskatīt, tad šeit tā izlīda laukā ievērojamā koncentrācijā. Jau pirmajā līkumā dažu metru attālumā pabraucām garām kaimanam. Tad otram. Tad kāds nopeldēja gar laivas bortu. Turpmāk tie sauļojās KATRĀ mazās upītes līkumā.

Jūs jautāsiet, ko tad aligatori te ēd? Pamatā jau naivās kapibāras, kas nāk uz upīti padzerties. Kapibāra ir pasaulē lielākais grauzējs. Vienā metienā mammai var būt līdz 8 mazie. Kapibārām ļoti patīk peldēties un dienas karstumā tās dažkārt guļ ūdenī, ka tikai deguni ārā. Un tur tie arī satiekās:(

Ne jau tikai kapibārām gribās peldēties. Kādā līkumā mūsu pavadonis sāka sist ar airi pa ūdens virsmu. Tad viņš paziņoja, ka ūdens ir tīrs un varam iet peldēties. Cik sapratām, viņam likās, ka ar aira sišanu viņš ir iztrenkājis visus potenciālos uzbrucējus, kas varētu slēpties duļķainajā ūdenī. Ja nu vienīgi ne piraņas un tārpus… Bija karsts un nopeldēties tiešām gribējās.

Nākamajā līkumā mums papeldēja garām delfīns. Viņam arī laikam gribējās peldēties.

Upes vidū visi koki bija aizņemti. Kā saka, šajā vilcienā brīvu vietu nav.

Bet tagad pacelsim acis nedaudz uz augšu – kas tad mitinās otrajā stāvā? Pirmkārt jau putni.

Daži krūmi bija īstas vistu kūtis – tā vien jāuzmanās skatīties uz augšu, lai nedabūtu pa degunu ar kādu olu:) Vistiņām vārdā bija Hoatzin (Opisthocomus hoazin).

Tikmēr visādi gārņveidīgie tvarstīja zivis tieši upē un tad saulītē žāvēja savus spārnus.

Savukārt augšējos stāvos saimniekoja putni un vēl kas…

Piemēram te no paēnas mūs vēroja milzīgs cilvēkam līdzīgs radījums ar brūnām acīm.

Kāds cits, līdzīgs lācītim, slinki grauza lapas paaugstā kokā.

..un tad vēl tie mazie dzeltenie, kas dzīvoja bariņos un bija krietni nekaunīgāki par putniem. Mazie laupītāji no krūma salēca mūsu laivā, lai nospertu banānus, kuri bija sakrāmēti laivas priekšgalā. Knapi izdevās tos aiztriekt.

Tā nu upe mūs nesa. Pēcpusdienas tveicē visi sildījās, lai uzkrātu enerģiju naktij.

Tad kādā līkumā iznira jungle lodge – vieta, kur mums bija sarunātas naktsmājas.

Te viss bija sabūvēts uz laipām, lai lietus sezonā nebūtu jāstaigā pa peļķi, kurā saimnieko anakondas. Lai gan esot bijuši gadījumi, kad anakonda noceļ kādu arī no laipas:)

Pēc romantiskā vakara šūpuļtīklos, klausoties džungļu stāstiņus, mums tomēr bija jādodas uz savām istabām – tā sakot, integrējoties ar dabu, kura burtiski ienāca telpā pa visām šķirbām.

Lai integrācija nebeigtos ar malāriju vai citiem nepatīkamiem kodumiem, guļvietas bija karaliski aprīkotas ar moskītu tīkliņiem.

Kad mežonīgajā džungļu nakts sisināšanā, čabēšanā un kliegšanā beidzot izdevās piemigt, bija laiks posties krēslas pārgājienam. Slīdējām ar laivu pa rīta miglu un vērojām, kā zvēri atpūšas pēc nakts medību trakuma – vieni paēduši, otri laimīgi, ka nav nomedīti.

Tad ausa saule. Skaisti, protams, kā vienmēr.

Atpakaļceļā uz apmetni nolēmām samakšķerēt brokastis. Piraņām vislabāk vajadzēja ķerties pie beigtā kaimana:) Un tiešām, ilgi nebija jāgaida. Truls āķis, mazs gaļas gabaliņš virū, un brokastis pašas leca laivā.

Katru reizi, kā gaļa tika iemesta upē, to uzreiz saplosīja gabalos. Tad nu atlika tikai paraut.

Pēc sātīgām brokastīm nolēmām izstaigāties pa purvāju un mēģināt (ne)uzkāpt kādai anakondai, kuras tur parasti sildījās saulītē un gremoja pirms nedēļas vai divām norīto kapibāru vai, nenod Dievs, ko lielāku. Sadalījāmies grupiņās un ķemmējām purvu.

Iestigām gandrīz paši, taču anakondu nedabūjām. Gids teica, ka iespejams tā turpina medīt upē, jo iepriekšējās dienās nav veicies. Taču vienu citu radījumu  – veco Čārliju, mums izdevās sasaukt. Čārlijs, gluži kā citi kaimani, apdzīvo konkrētu upes līkumu – tā ir viņa medību teritorija. Taču kāpēc medīt pašam, ja zivi pieved klāt gringo. Un, kamēr viņš gremoja mūsu zivi, mēģinājām viņam aiz muguras taisīt selfijus:)

Tuvāk, vēl tuvāk, kamēr jau es pieskāros. Tas lopiņam tomēr nepatika un viņš aizrāpoja atpakaļ upē.

Arī mums bija jātinās no Amazones, jo priekšā vēl tūkstošiem kilometru ceļa pāri planētas augstākajam un vientulīgākajam sāls tuksnesim. Bet par to šajā paradīzē vēl negribējās domāt.

Laiks atgriezties realitātē! Uz Rurri atpakaļ braucām ar auto. Izrādījās, ārpus lietus meža valda sausums. Ceļš bija briesmīgs.

Sveika, viesnīca!

Vienu nakti palikām Rurrē, lai atkoptos, izmazgātu drēbes un novērtētu Amazones posmā radušos zaudējumus.

Zaudējumi bija ievērojami, vismaz ja runā par veselīgu izskatu. Laikam jau purvājos dzīvojās vēl kādas radības, kuras uzreiz tā īsti nepamanījām.

Nakamajā rītā vietējās aviokompānijas autobusiņš brauca cauri pilsētiņai un vāca prom lidot gribētājus šīs dienas reisam. Pieteicāmies!

Srejčeļš gan vairāk atgādināja slikti remontētu šoseju un arī kalni tā galā nelikās pārāk forši, taču mierinājām sevi ar domu, ka cilvēki te lido jau desmitiem gadu:)

Nākamajā sērijā – pēc pacelšanās Amazones džungļos nolaidāmies 3 kilometru augstumā – raktuvju pilsētā, kur tobrī plosījās reģiona lielākais karnevāls.

Tiekamies atkal adventures.lv 🙂