Bolīvijas ekspedīcija 5: Trakulīgs sudraba racēju karnevāls 4 km augstumā

Potosí ir viena no pasaulē augstākajām pilsētām, kas uzcelta vairāk nekā 4000 metru augstumā. Vēl gandrīz kilometru virs tās slejās Cerro Potosí – kalns, kurā apslēpti milzīgi sudraba krājumi. Tie ir noveduši gan pie milzīgām bagātībām, gan pie šaušalīgām ciešanām. Spāņu iekarotāji dibināja Potosí 1546. gadā kā kalnrūpniecības pilsētu. Nākamo 200 gadu laikā no pilsētas tika izvestas vairāk nekā 40 000 tonnas sudraba, padarot Spānijas impēriju par vienu no bagātākajiem pasaulē. Taču tik liela bagātība nenāca ar labu. Desmitiem tūkstoši pamatiedzīvotāju bija spiesti strādāt raktuvēs, kur daudzi gāja bojā nelaimes gadījumu, nežēlīgas izturēšanās vai ieguves procesā izmantotā dzīvsudraba saindēšanās rezultātā. 1672. gadā Potosí kļuva par Spānijas naudas kaltuves vietu un ar aptuveni 200 000 iedzīvotājiem kļuva par vienu no bagātākajām pilsētām pasaulē. Aptuveni 30 000 Āfrikas vergu tika atvesti uz pilsētu, kur viņi bija spiesti strādāt un mirt kā cilvēki, kas padarīti par mūļiem. Vienkārši tāpēc, ka paši mūļi kaltuvēs parasti neizdzīvoja ilgāk par nedēļu un tos neatmaksājās izmantot…

Taču ap to laiku, kad Bolīvija 1825. gadā pasludināja neatkarību, sudrabs lielā mērā bija izbeidzies, atstājot alvu kā galveno ieguves produktu. Līdz pat šai dienai strādnieku kooperatīvi no raktuvēm izrok vērtīgus rūdas iežus. Aizsarglīdzekļu trūkuma dēļ darbs joprojām ir ļoti bīstams. Daudzi kalnrači mirst alās no silikozes – nopietnas slimības, kas desmit gadu laikā pilnībā sabojā plaušas. Pēdējā laikā ir radušās arī bažas par raktuvju stiprinājumu sabrukšanu. Ellišķīgo apstākļu dēļ daudzi kalnrači lieto ārkārtīgi stipru alkoholu, košļā kokas lapas un pielūdz Tio — aizpasaules dievu, kura rokās ir dzīvības un nāves vara. EL Tio, kas nozīmē “tēvocis”, parādās kā velnišķīgs radījums, un viņa statujām raktuvēs tiek doti cigarešu, stiprā alkohola un kokas lapu ziedojumi.

Tā izskatās iezis, kurš izkalts no vērtīgās dzīslas.

Nolemjam iejusties kalnraču ādā.

Pirms ieniršanas pazemē saņemam apmācību par racēju pamatvērtībām – kokas lapu zelēšanu, cigaretēm, 90 grādīgo spirta izstrādājumu.

Te nu tie ir – ieejas vārti kādā no kalnraču kooperatīva apsaimniekošanā nodotajām raktuvēm. Jāuzmanās, lai nenotriec ar rūdas pilno vagoneti.

Pazemē daudzos stāvos aizvijās fantastiski labirinti. Tie seko vērtīgo minerālu dzīslām, kuras pārsvarā ir vertikālas. Tādējādi, lai dzīslu pilnībā izstrādātu, ir jāiet stāvu pa stāvam dziļāk pazemē.

Kādā mirklī saprotam, ka apakšā valda nežēlīgs karstums. Putekļu dēļ nav vēlams novilkt tērpu un masku, taču elpot gandrīz nav ko. Atceramies stāstu par plaušu mazspēju, no kuras cilvēki mirst jau pēc 10 raktuvēs nostrādātiem gadiem…

Virs mums kārtējā vērtīgā dzīsla, kura vēl nav izstrādāta. Alva, sudrabs, varbūt vēl kas vērtīgāks?

Te nu tas ir – kārtējais Tio altārītis kādā no apakšējiem raktuvju līmeņiem, no kuriem strādnieki dienas gaismā iznāk varbūt tikai reizi nedēļā. Mūsu pavadonis pārāk nekavējās ar ziedošanu – vispirms sev, tad pašam Tio.

Par raktuvju drošību varam pārliecināties pašu acīm. Visu kopā satur simtgadīgas koka sijas, kuras daudzviet pakļautas pastāvīgai mitruma iedarbībai.

Fūū, beidzot esam virszemē. Ap šo laiku tieši beidzās viena no nedēļas maiņām. Kalnrači iznāk virszemē pēc nedēļas tumsā, karstumā un putekļos.

Pirmais, ko viņi dara – nopūš putekļu slāni. Nav pārāk veselīgs pasākums. Atceramies par to plaušu slimību. …

Leģenda vēsta, ka svētais Sanbartolome netālu no Potosi reiz sakāva Velnu.
Šis notikums tiek svinēts Chutillos festivālā augusta beigās. Tas ir Potosi galvenais festivāls, kurā piedalās daudzas tradicionālo deju kopas no apkārtnes ciemiem, dejojot dejas, kas ir plaši izplatītas festivālos Bolīvijā. Šis festivāls vienmēr bijis kā vieta, kur kalnrači var aizmirsties no ikdienas grūtībām un pamatīgi izpriecāties.

Jau dienas laikā daudzi pilsētnieki aizņem savas tribīnes vietas blakus galvenās ielas veikaliņiem.

Un tad ielās iznāk muzikanti! Tiem seko dejotāji.

Drīz pa ielu maršē milzīgs, krāsains, nedaudz iereibušu cilvēku pūlis. Augumā miniatūrās bolīvietes griež fantastiskas piruetes.

Viņām pa vidu soli piesit dēmoniski radījumi apkārtnes ciemu vīru izskatā.

Beigu beigās arī mūsu Edijs neiztur un matās krāšņajā pūlī. Pēc mirkļa jau novērojam viņu ar kāda muzikālā kolektīva inventāru rokās.

Trakais pūlis aizbrāžās tālāk un pēc mirkļa rīta debesis jau iekrāso pirmie saules stari.

Ar interesi vērojam, ko tirgo zemnieki uz ielas vai vietējā pārtikas tirdziņā. Visa pamatā, protams, ir kartupelis. Te, tā pat kā Peru, ir kartupeļa dzimtene. Tūkstošiem šķirņu!

Ap pusdiena laiku festivāls turpina trakot pilnā sparā.

Daži vērojumi par Potosi. Pirmkārt jau uzmanību piesaista balkonu rindas, kas saglabājušās no koloiālajiem laikiem.

Ielu tirgi – te var nopirkt visu, kas vien saimniecībā nepieciešams, sākot no medikamentiem un beidzot ar remonta un šūšanas lietām.

Ir, protams, arī svaigi kaltētu kokas lapu piedāvājums un ļoti mīlīgi, saldi, no sīrupa gatavoti kokteilīši ar putukrējuma cepurīti – jo viņi te ļoti mīl saldumus.

Sejā iesitās skārņa smaka un mušu bariņš – kāda ģimene ietves malā saulītē izlikusi kautķermeni.

Bolīvietes, līdzīgi peruānietēm, ir kā mazas, apaļas siena gubiņas ar kupliem svārkiem.

Tādu nu mēs to ieraudzījām – teiksmaino augstkalnu kalnraču pilsētu. Turpmāk vēl par citiem pasaules brīnumiem.