Bolīvijas ekspedīcija 6: pāri pasaules lielākajam sālsezeram

Esam nonākuši planētas augstākā līdzenuma Altiplano pašā centrā. Salar de Uyuni ir lielākais sāls laukums pasaulē – apmēram 10 000 kvadrātkilometru nekurienes 3700 metru augstumā. Kas mūs te negaida? Mūs te negaida ne dzeramais ūdens, ne degviela, ne sakari, ne elektrība. Kas mūs sagaida? Milzīgi dārgumi! Zem sāls slāņa slēpjās 50-70% no pasaulē zināmajām litija rezervēm. Sālsezera virsma ir tik gluda, ka, nobraucot 100 km, augstuma atzīme nosvārstoties mazāk par 1 metru. Pēc lietus te izveidojoties planētas lielākais spogulis, kas gan nebūtu visai draudzīgs mūsu spēkratam. Pēc lietus sālsezeru šķērsot ir aizliegts, jo mašīnas var neatgriezeniski ielūzt sāls virsmā, un, pat ja neielūzt, ar sālsūdeni tiek sabojāta ritošā iekārta. Labi, ka šī ir sausākā vieta uz planētas, kur nokrišņi ir tikai 10 dienas gadā, no tām 4 janvārī, 3 februārī, bet neviena mūsu vasaras laikā:)  Otra labā ziņa – šogad lietus tomēr negaidīti nolija augustā un sālsezers tika slēgts, bet dažas dienas atpakaļ to atkal atvēra džipiem t. i. varbūtība vēl vienai lietainai dienai ir niecīga.

Ceļš nolaidās no pēdējā pakalna  un pazuda bezgalīgā līdzenumā. Bijām sasnieguši Uyuni sāls laukus.

Pirms sālsezera šķērsošanas piestājām Uyuni, pēdējā apdzīvotajā vietā, kur var pārnakšņot, iepirkt ūdeni un degvielu.

Ielas bija plašas, bet caurvējainas. Pa gaisu griezās smilšu vērpetes.

Jau sabijāmies, ka šī ir mūsu viesnīca…

Bet nē, mūsējā izrādījās šī te lepnā celtne pašā centrā pie baznīcas. Ar slēgto iekšpagalmu!

Vakarā saposāmies un izgājām ielās. Kautkur cepa gaļu un desas.

Nākamajā rītā jau laicīgi krāmējāmies mašīnā. Tāls ceļš priekšā un jāielej vēl pilna bāka degvielas, kā arī jāuzpilda papildus degvielas mucas uz jumta. Taču… mums visapkārt uz galvenās ielas bija uzradušies sporta laukumi, ļaudis trenkāja bumbu un nekur nemanīja nevienas braucošas mašīnas. Izrādās, tieši šodien, tieši mūsu garākajā sālsezera šķērsošanas dienā, viņiem Bolīvijā bija “diena bez auto” svinības. Vizīte vietējā policijas iecirnī nedeva kāroto rezultātu. Viņi gan teica, ka mēs teorētiski varot braukt pa sālsezeru, taču diemžēl nevarot mums dot atļauju kustēties ar auto ārā no pilsētas.  Sekoja zvans uz auto nomas kantori, tad sazvanīšanās policijas priekšnieku un gubernatoru līmeņos, un tad ilgi gaidītā milzīga izmēra speciālā atļauja kustībai pa pilsētu. Uz mums tika raidīti nikni skatieni un ļaudis, mums pabraucot garām, tūdaļ vilka ārā telefonus un ziņoja. Benzīntanks bija slēgts, tomēr pēc mistiskā papīra uzrādīšanas to palaida un tomēr salēja degvielu.

Tā nu, dusmīgu skatienu pavadīti, tomēr atkal bijām ceļā.

Uyuni palika aiz muguras un priekšā kā mirāža iznira sālsezers.

Bet ne tik strauji! 1888. gadā Briti cauri tuksnesim izbūvēja dzelzceļu, lai Bolīvijas vērtīgos minerālus nogādātu Klusā okeāna ostās. Tomēr ap 1940-to bizness apsīka, un viss ritošais sastāvs pārvērtās par metāllūžņu kaudzi. Sausajā klimatā tā laikam stāvēs mūžīgi. Uyuni vilcienu kapsēta ir iespaidīga vēstures liecība, ko noteikti vērts apskatīt.

Pašā sālsezera krastā strādnieki bija sarīkojuši ko līdzīgu 1. maija demonstrācijai. Raktuvju administrācija sēdēja goda vietās aiz tribīnes. kamēr bērni uzstājās ar priekšnesumiem. Kārtējā sirreālā ainiņa mūsu raibajā Bolīvijas jostā.

Un, kā jau darbaļaužu svinībās pienākās, atzīmējām ar tekilu, sāli pasmeļot tur pat no čupas, uz kuras sēdējām:)

No sāls te tika gatavots viss, ieskaitot transportlīdzekļus.

Nu tad aiziet jūriņā!

Viss bija tik gluds, ka šoferim nemaz nebija jāsēž pie stūres, atlika tikai turēt nospiestu gāzes pedāli:)

Te, starp citu, tiešām ir norisinājies Dakāras rallija posms. Par to liecināja milzīgs, no sāls klučiem gatavots monuments.

Kādā brīdī tomēr sajaucām grūti saskatāmās iepriekšējo braucēju pēdas un iemaldījāmies mitrākā apgabalā. Nebija droši, tādēļ griezām atpakaļ un meklējām īsto pēdu.

Tālumā iznira kaut kas līdzīgs pauguram – vienīgā šī ezera sala, kas noaugusi ar milzu kaktusiem. Te, kā nojautām, bija iecienīta džipu pusdienošanas vieta.

Arī mums mirklis zaļuma un tad atkal 50 km nekurienes.

Pret vakaru sasniedzām iecerēto nakšņošanas vietu – sāls viesnīcu.

Sāls viesnīca, spriežot pēc telpu temperatūras, drīzāk atgādināja ledus viesnīcu. Sāls kluči, no kuriem tā bija būvēta, gan izstaroja veselīgus sāls putekļus, tomēr nepasargāja no saltajām Altiplano naktīm. Gulējām zem 7 segām (tas nav tēlainais apzīmējums no folkloras – es tiešām saskaitīju uz mūsu gultas 7 segas:) un vienalga salām. No rīta numuriņā bija iespēja iet aukstā dušā, un tad ar basām slapjām kājām izkāpt uz beramās sāls grīdas:)

Nākamajā rītā sāls laukus pamazām nomainīja sakaltušu dubļu stepe, bet tālumā jau slējās 5000 līdz 6000 m augstie vulkāni, kas iezīmēja Čīles robežu.

Uyuni sālsezera šķērsošana bija viens fantastisks piedzīvojums!