Cabo Verde 1: Un tas vēl ir tikai sākums

Mēs tomēr atlidojām!

Rīgas lidostā mūsu komanda sadalījās 2 daļās, lai ar dažādiem reisiem n0kļūtu Lisabonā. No turienes visiem kopā ar lielo laineri vajadzēja lidot uz Zaļā raga salām.

Nedienas sākās Briselē. Mums bija 3 stundas laika, tādēļ nolēmām apciemot pilsētu. Kad tikām ārā no lidostas, sapratām, ka nevajadzēja. Pēc nesenajiem sprādzieniem viss bija pārvērsts murgainos labirintos ar kontrolposteņiem un drošības pārbaudes teltīm. Griezāmies atpakaļ, taču tikšana atpakaļ lidostā paņēma gandrīz stundu. Beigās tik vien paguvām, kā nogaršot slaveno beļģu aliņu. Līdz ar pēdējo malku izdzirdām aicinājumu doties uz iekāpšanu. Dīvaini, bet visi cilvēki mierīgi sēdēja, kamēr personāls nervozi grozījās pie iekāpšanas ejas. Tad ievērojām kādu sievieti, kas teciņiem vien ieskrēja ejā. Piegāju painteresēties, kad tad sāksies solītā iekāpšana. Izrādījās, ka viņi mūs vien tik gaidot, jo visi pārējie te jau sēžot un gaidot uz nākamo reisu…

Lisabonā, paldies Dievam, tikām laikus un piereģistrējāmies uz Kabo Verdes lidojumu. Tad kādā tax-free veikalā pārstādījām pulksteni  uz vietējo laiku un mierīgi ieslīgām vienā no kafejnīcām. Viss bija labi, līdz atskanēja mūsu komandas biedru satrauktais zvans: “Diemžēl vairs nevaram pagūt…mums lidmašīnai gadījās piespiedu nolaišanās, tādēļ tikai tagad ielidojām Lisabonā…”. Paskatījāmies savā pulkstenī un teicām viņiem, lai taču nomierinās, jo mums līdz reisam vēl stunda laika… Bet kas tad tas par dīvaino laiku, ko rāda pulkstenis gaiteņa galā? Sekoja nežēlīgs 15 minūšu skrējiens cauri paskontrolei un tālāk līdz geitam, kur mums pretī nāca norūpējušās darbinieces: “Jūs nokavējāt, jūsu reiss uz Cabo Verdi tikko aizlidoja…”.  Ikdienā es tā nelamājos…  Tā nu visa komanda beidzot atkal satikās… kādā no Lisabonas krodziņiem.

Par laimi mums izdevās sadabūt biļetes jau uz nākamo dienu, kamēr mūsu biedri, ieskaitot kapteini, bija spiesti pavadīt Lisabonā vēl vienu nakti ilgāk. Tā nu pēc diennakti ilgiem pārdzīvojumiem tomēr tikām Zaļā raga salās.

Mindelo ir sena koloniāla pilsēta, kurā viennozīmīgi dzīvo kristieši. Tas bija redzams jau iekšā braucot.

Kad portugāļu jūrasbraucēji salas atklāja 1456. gadā, tās bija neapdzīvotas. Tad izveidojās pirmās portugāļu apmetnes. 16. gadsimtā uzplauka vergu tirdzniecība no Āfrikas uz Brazīliju, un Cabo Verde kļuva par izdevīgu tranzīta punktu. Tie vergi, kurus slimību vai citu iemeslu dēļ neaizveda tālāk, apmetās uz dzīvi šeit. Beigu beigās uz šejieni izsūtīja arī portugāļu katordzniekus… Lasot par Kaboverdiešu izcelsmes avotiem, mēs, protams, rēķinājāmies ar ļoti raibu publiku. Taču izejot ielās uzreiz bija skaidrs – te vairs nav nekāda Portugāļu kolonija, te ir melnā Āfrika.

Krāsas! Kā jau tas raksturīgs Āfrikai – fantastiskas košas krāsas gan namiem, gan apģērbiem.

Lai iegūtu pirmo priekšstatu par salu, nolēmām pakāpties pilsētas augstākajā kalnā. Tas bija fantastisks pārgājiens cauri vietējo rajoniem…

…kas sevi attaisnoja ar lielisku panorāmu uz Atlantijas okeānu un līci, kurā vajadzēja būt mūsu jaunajām mājām. Nospraudām kursu tieši uz ostu!

Un te nu tā stāvēja un jau otro dienu mūs gaidīja! Bija laiks izsaiņot bagāžu, kurā ceļoja tikai viens priekšmets – biezā kartona kastē iepakota izcila porto pudele no Lisabonas:)

Nākamais rīts iepriecināja ar sen gaidīto atkalredzēšanās mirkli. Mūsu komanda nu bija pilnā sastāvā. Sākās drudžaini gatavošanās darbi, pārtikas iepirkšana, ūdens uzpilde un tamlīdzīgi.

Bet tam visam pa starpu nolēmām aizšaut nopeldēties. Mums ieteica vējainu braucienu (Cabo Verde salās viss ir vējains, jo te pastāvīgi zēģelē spēcīgi okeāna vēji) uz salas otru krastu – uz izcilajām Baia das Gatas pludmalēm. Nolīgām šoferi ar pikapu un aidā.

Puisis, kurš mums ieteica konkrēto šoferi, nolēma mūs labprātīgi pavadīt un visu uz vietas izrādīt. Tiesa, beigās mums bija jānoklausās par viņa nabadzīgo ģimeni un ļauno šoferi, kurš visu naudu savācot sev. Savukārt kādā citā tekstā viņš minēja, ka šoferis ir viņa brālis.

lai nu kā, tas, kas Kaboverdiešu izpratnē ir luxury beach, mums varbūt sākumā izlikās nedaudz neparasti, bet mēs ātri pieradām:)

Pludmales centrālā vieta bija vecs mols, no kura visi lēca seklā dīķī. Bēguma laikā dīķis pārvērtās par dubļainu lauku, taču šobrīd bija baigi ok.

Te konkrēti nebija neviena baltā!!!!!!!!

2 baltās vārnas:)))

Turpat uz mola kāds izveicīgs vīrs tirgoja agrāk neredzētas jūras radības, ko, ja pareizi sapratām, varēja ēst dzīvā veidā.

Mindelo ir slavena ar saviem tirgiem. Tie attēloti jau senās gravīrās. Augļi tiek nesti no visām šķērsielām, savukārt zivis un jūras mošķi lekni birst no zvejnieku laivām.

Te kautkur jābūt arī zivju tirgum:)

Vienīgi sunīts no visa tā noguris un iekārtojies asfalta bedrē paša ceļa vidū.

Esam gatavi doties ceļā!

Bet ne tik strauji! Pašā vēja koridora vidū saprotam, ka mūsu centrālā bura nelien ārā no masta. Pusstundu mēģinam to iekustināt ar dažādām metodēm. Un mums izdodas!

Tad jau laiks sākt gatavot zivju zupu. Dažbrīd gan jahta iet 45 grādos pret horizontu, tā ka katliņam krietni jāpasvīst;)

Tad priekšā iznirst spocīgā Santo Antao. Kas gan mūs uz tās sagaida?

Metam enkuru. Tuvāk krastam šeit nevar pieiet. Tālāk ar laivu. Un arī tas nav atrisinājums, jo pie krasta veidojas sērfa viļņi, kas viegli var izmest laivu uz akmeņiem. Iespējams galā būs jāpeld.

Par laimi mums talkā jau steidzas izpalīdzīga vietējo brigāde, kas satver laivu un kopīgiem spēkiem izvelk krastā.

Viss tomēr nebeidzas tik raiti, jo atpakaļceļā laiva tiek apgāzta un uzmesta akmeņiem. Mums ir cietušie, kas pārāk par to nepriecājas, jo ejot iekšā līcī novērojām dīvainu spuru virs ūdeņa;(

Turpmākie piedzīvojumi vēl sekos. Nākamā nodaļa sauksies “This is Africa…”