Cabo Verde 4: piekraste, kurā trako Atlantijas vēji

Vējš ar kādiem 18 mezgliem nesa mūs projām no Sao Nicolau. Jahta lidoja pa bangām un ūdens šļakatas patīkami skaloja galvu. Gribējās ātrāk aizmirst vakarnakt piedzīvotās šausmas.

Stingri turējāmies pie Artūra sastādītā ceļojuma maršruta. Šodien mums bija jāveic piektais – pats garākais posms no Sao Nicolau līdz Sao Vicente. Tas solījās būt labs izaicinājums, jo visu ceļu bija jāiet pa vēja pusi. Un pastāvīgie vēji Cabo Verdē šajā gadalaikā sasniedz pat 30 mezglus, kas Latvijā tiktu uzskatīts par tādu kā pirmsvētras stāvokli.

Bangas dažkārt traucēja vērot apkārtnes kalnu ainavas.

Pēc gandrīz 8 stundu zvalstīšanās sānu viļņos, mēs beidzot iegājām Mindelo šaurumā. Pirms ostas gadījās šķietami maza ķibele, ar kuru nācās pamatīgi nocīnīties. Vēja brāzma ierāva jūrā vienu no fenderiem (to piepūšamo maisu, ko izkarina aiz jahtas borta, lai tā nestrīķētos pret molu), kas stiprajā vējā tūliņ tika nests prom šaurumā. Metām jahtu riņķī un mēģinājām bēgli noķert, bet vējš to nopūta no kursa un mēs atkal pašāvāmies garām. Izzvejojām bēgli tikai ar trešo piegājienu..

Sveika Mindelo un sveiki atkal melnie cilvēki! Šoreiz gan paliksim pa nakti aiz aizslēgtiem ostas vārtiem. Tiesa gan, tas jau jūs nekavētu atkal atpeldēt līdz jahtai peldus…

Biju pārvērties par īstu jūras vilku, no kura bira mazi sāls graudiņi.

Nākamajā rītā teicām uz redzēšanos mūsu peldošajai viesnīcai un pārcēlāmies uz kādu Mindelo iekšpagalmiņu.

Varbūt nebija tik plaši kā okeānā, toties ūdens salds un tas vietējais liķierītis, ko uzsauca viesnīcas saimniece visas dienas garumā, vēl saldāks.

Bet vai ta šie varētu visu dienu pa viesnīcu tusēt. Radās ideja atgriezties vēja krastā un nostaigāt episko Baia das Gatas – Calhau pārgājienu pa milzīgajām smilšu kāpām. Domāts – darīts! Pēc mirkļa jau rausāmies sarunātajā transporta mašīnā.

Sākumā izgājām cauri kādam zvejnieku ciematam, bet tālāk jebkura civilizācija pazuda. Tikai kalni, smiltis, vējš, okeāns.

Kalni, vējš, okeāns un interesantas melnās smiltis, kas vietām veidoja pasakainus rakstus.

Bijām sašutuši, kā šāds vientuļš krasts var būt tik ļoti piedrazots. Tikai vēlāk sapratām, ka draza patiesībā ir zvejnieku tīklu pludiņi, ko vētras nereti norāva un izmeta krastā.

Savukār šis koraļļiem un gliemenēm noaugušais ledusskapis laikam piederējis pašam Neptūnam.

Savukārt tie mazie stabiņi priekšplānā bija pārakmeņojušās meža paliekas no aizseniem laikiem, kad te vēl auga meži.

Vareni, vareni! Pēc vairāk kā 10 km pārgājiena pa balti melnajām smiltīm, bijām atkal atpakaļ uz ceļa. Sāļie vēji to bija pamatīgi apskādējuši, nu vismaz visas metāliskās detaļas.

Mēģinājām saskatīt tālumā kādu punktiņu, kas līdzinātos mūsu sarunātajai automašīnai – tradicionālajam pikapam, kam bija jānogādā mūs atpakaļ uz Mindelo. Uz Mindelo, kur mūs gaidīja atkal jauns pārsteigums. Par to nākamajā sērijā.