Grenlande

Cauri aisbergiem uz Ledus Cepuri

Tags: jūra laivošana pārgājieni savvaļas dzīvnieki slēpju pārgājieni

Izkāpuši uz Grenlandes zemes, apmetāmies Roberta Peroni (saukts arī par El Capitano) iedibinātajā ekspedīciju bāzes nometnē. Te satikām Andri – letiņu, kurš jau trešo sezonu Tasiilakā strādā par instruktoru un ir vairākkārt šķērsojis ledus cepuri.

Lieta, ko noteikti nevajadzēja atstāt mājās – pretmoskītu tīkliņš. Tagad nācās izlīdzēties ar zeķu maisiņu, jo mušas bija ļoti negantas. Tās sēdās uz deguna un līda acīs, tomēr, mums par laimi, gandrīz nekoda.

Haskiji šajā sezonā izskatījās gaužām bēdīgi. Tie bija piesieti pļaviņās aiz vietējo mājām un tika turēti pusbadā. Pa laikam visu ciemu pāršalca suņu gaudošana – kādai grupiņai tika nesta pārtika. Tas laikam ir veids, kā sunīšus motivē ziemas skriešanai. Tad viņiem ir iespēja sevi parādīt kamanu vilkšanā un nopelnīt arī vairāk ēdamā.

Andris gatavoja ekspedīcijas vakariņas – milzu pannu ar ceptiem kartupeļiem un tušoni. Vēl tikai viena diena inventāra kravāšanai un mēs būsim gatavi doties ceļā.

Mūsu fjordā naktī iemaldījās vairāki aisbergi, tādēļ nolēmām ar tiem tuvāk iepazīties. Izlaidām ar kajakiem līdz tuvējiem ledus kalniem. Bija jau ideja arī izkāpt uz kāda, bet tas neesot pārāk droši, jo milzeņi mēdzot sašķelties vai apvelties ar pamatīgam orkānam līdzīgu vilni.

Nākamajā rītā mūs jau gaidīja motorlaiva. Apmēram 3 stundas braucām gar Grenlandes krastiem līdz nākamajam lielajam fjordam.

Kad bijām jau atklātā jūrā, laiva strauji nobremzēja un stūrmanis rādīja uz viļņaino ūdeni blakus laivai. Pēc mirkļa no tā iznira milzu kuprvalis. Tad otrs. Iespaidīgi! Milzeņi vairākas reizes nosprauslojās tieši pie laivas un tad ar milzu astes vēzienu ienira dzelmē. Varējām turpināt braucienu.

Vēl pēc mirkļa uzdūrāmies ronim, kurš ķēra pigmentus un baudīja īso Grenlandes vasaru uz kāda ledus gabala. Arī ronis notinās jūrā.

Ieeja lielajā Johan Petersen fjordā bija pilna ar ledu. Pirms pāris dienām iebraukt te vispār nebija iespējams. Laiva sāka lavierēt starp ledus bluķiem. Mūsu stūrmanis to darīja visai pārgalvīgi (bet varbūt profesionāli?), lielā ātrumā zvalstīdams laivu no viena sāna uz otru. Reizēm atsitāmies pret nelieliem ledus gabaliņiem.

Pēc pāris kilometriem atkal uzdūrāmies vaļiem – šoreiz 3 kašalotiem. Stūrmanis jokoja, ka mums tagad būs jākāpj laukā, jo viņam jādodas vaļu zvejā. Viņš mūs aizvedīšot līdz galam rīt… vai varbūt parīt.

Priekšā jau skaidri varēja saskatīt Ledus Cepuri. Kaut kur šajā putrā mums bija jāatrod ceļš līdz ielejas sākumam. Lavierējām starp ledus gabaliem, cenšoties saskatīt brīvāku ceļu.

Pret pusdienu bijām sasnieguši savu ieleju. Lai apietu briesmīgām plaisām izvagoto ledāju, pirmo dienu ticamāk būs jāiet pa akmeņiem un visa ekspedīcijas mantība jāstiepj uz muguras. Andris apsolīja, ka tālāk, kad sasniegsim ledu, ies daudz vieglāk.

Valts, pateicoties kādam obligātā inventāra priekšmetam, bija kļuvis par stratēģisku personu, kuras tuvumā veselīgi uzturēties. Pēc grāmatas “Nanoks” izlasīšanas mums vairs nebija nekādu ilūziju, ka leduslāci varētu iebiedēt ar plaukstu sišanu vai citādu māžošanos. Planētas lielākajam plēsējam nav nekādu ienaidnieku un no cilvēka tas nebaidās. Pateicoties lieliskajai ožai medījumu lācis sajūt 2 kilometru attālumā. Aizbēgt no lāča nav iespējams, jo tas sprinto ar ātrumu 40 km/h. Nošaut pa gabalu šo pustonnīgo zvēru arī nav iespējams – varbūt vienīgi vēl vairāk nokaitināt. Andris teica, ka pēc instrukcijas vispirms lāci jāmēģina aizbaidīt ar raķešpistoli un tikai galēja izmisuma situācijā jāpielieto ierocis, pielaižot lāci ne tālāk par 3 metriem. Tad nu turējāmies lēciena attālumā no Valta un cerējām, ka patronas arī ir pie viņa un nevis kādā citā nezināmā somā.