Dolomītu skaistākās via ferratas: Bocchette Centrali

Bocchette Centrali – tā ir kalnu taka, kas vijas pa Brentas masīva kori no rifugio Alimonta līdz rifugio Tommaso Pedrotti. Par taku gan šo maršrutu varētu saukt visai nosacīti, jo daudzviet to veido vien metāla kāpšļi un koka laipas, kas piestiprinātas vertikālai klintij.
Mēs sākām savu kāpienu no Brentei apmetnes. Taka drīz pazuda spokainā gravā, kuras galā sākās sniega lauki.

Īsi pirms Alimontes no mūsu maršruta nodalījās otrs tikpat izaicinošs maršruts – Bocchette Alte, kas paredzēts tikai ekspertiem;) To bijām nolēmuši iziet nākamajā dienā.

Alimonta apmetne bija uztupusies blakus kādai zobam līdzīgai klintij.

Alimontē notika pēdējie plānošanas darbi. Laika prognoze nevēstīja neko labu, tādēļ domājām par alternatīvām negaisa laikā – lai nebūtu jāiet pa pašu kori.

No rīta mūs tomēr iepriecināja saulīte. Bija jāpasteidzas, kamēr sniega lauki nav pārāk atlaidušies.

Un te tā sākās – via Bocchette.

Ne visai platais plaukts bija ierīkots vertikālā klintī un pazuda kautkur ap stūri. Labi, ka atbilstoši nosaukumam, maršruts bija nodrošināts ar metāla trosi (ferrata). Radās neaprakstāma vēlēšanās piesprādzēties pie šīs troses ar savu karabīni. Mērogam atrodiet to mazo cilvēciņu uz takas pa labi:)

Sniega kuluāri bija aprīkoti ar apšaubāmas kvalitātes virvēm. Nedomāju, ka tās palīdzētu, ja šamējais izdomātu noslīdēt.

Vietām miglā nevarēja redzēt, cik īsti ir dziļš bezdibenis zem takas. Tas gan ne uz mirkli neradīja ilūziju par īsu un mīkstu nosēšanos…

Te mūsu maršruts lielākā kopskatā – mēs esam tie mazie cilvēciņi apakšā pa labi.

Vietās, kur pamatnes klints bija nobrukusi, bija saliktas jaukas koka laipiņas.

Beigu beigās nolaidāmies uz milzu ledāja, kas tālāk veda vai nu uz Tommaso Pedrotti, vai atpakaļ uz Brentei apmetni. Izvēlējāmies pēdējo, lai varētu nākamajā dienā sakombinēt vēl kādu maršrutu.

Nākamā diena mūs sagaidīja ar pamatīgu lietu un līdzīgu prognozi vēl 5 dienām. Pa takām, kas tagad vairāk atgādināja mutuļojošas kalnu upes, bridām lejā.