Fuerteventura – vulkāni, tuksneši un planētas vientulīgākās pludmales
Šis stāsts būs par 3 pasakaini skaistiem apgabaliem, kurus mēs izbraukājām un izstaigājām Fuerteventuras salā Kanāriju arhipelāgā.
Pirmais – pa plašo ziemeļu līdzenumu līdz vientulīgajai El Cotillo bākai, tālāk vidienē līdz La Oliva vējdzirnavām un Villaverde vulkāniem, kas slejas pāri baltajām Corralejo tuksneša kāpām, kas tālāk pazūd zilajos Atlantijas okeāna ūdeņos.
Otrais – pa reibinošiem ceļa serpantīniem augšā uz Betancuria skatu punktu, un tālāk lejā uz Ajuy stāvajiem krastiem, baltajām klintīm, simtiem metru dziļām grotām, melno smilšu pludmalēm ar vientulīgiem zvejnieku krodziņiem.
Trešais – uz pašu tālāko dienvidu ragu, uz mežonīgi vientuļajām Cofete pludmalēm, kur kara laikā pilnīgā nekurienē savu villu ierīkoja vācu inženieris Gustavs Winters. Ir nostāsti, ka te atradās slepena vācu zemūdeņu bāze, kā arī pēckara periodā tika veiktas plastiskās operācijas tiem reiha līderiem, kas pazuda Latīņamerikas plašumos.
Tā tas sākās – ar Mercadona supermercado, kas pārsteidza mūs ar lieliskām jūras velšu cenām. Ņamm!
Ceļš uz Corralejo vijās cauri smilšu kāpām, kas pazuda okeānā. Stiprajās vēja brāzmās gaisā šaudījās neskaitāmi kaiti. Sērfotāju paradīze.
Pats Corralejo miests sastāvēja no dažām garām ielām un nelielas promenādes, kas izskatījās diezgan pamirusi. Tiesa, pret vakaru tā atdzīvojās un ap deviņiem te valdīja liela rosība. Krodziņos varēja atrast labu liellopa steiku.
Sarīkojām paši savu mielastu ar Mercadonas labumiem un ķērāmies pie maršruta plānošanas.
Pirmais aplis. Pa plašo ziemeļu līdzenumu līdz vientulīgajai El Cotillo bākai
La Oliva vējdzirnavas.
Uz Villaverdes vulkāniem, no kuriem paveras plašs skats uz tuksnesi un okeānu.
Corralejo pludmalē sabūvēti interesanti vēja aizsargcietokšņi. Katra kompānija iekārtojas savā bastionā;)
Pazūdam tuksnesī!
Jebkura nobraukšana no asfalta var kļūt liktenīga. Šis auto nekavējoši uzsēdās uz motora un priekšējie riteņi bezcerīgi dzenāja pa gaisu smilšu strūkliņas. Nepalīdzēja ne akmeņu likšana zem riteņiem, ne atrakšana. Labi, ka garām brauca kāds smagais ar trosi.
Otrais aplis – pa reibinošiem ceļa serpantīniem augšā uz Betancuria skatu punktu.
Puerto de los Molinos – negaidīt zaļš kanjons un mazs vientuļš ciematiņš pie okeāna.
Trešā apļa kulminācija – skats no kalnu pārejas uz Cofete piekrasti.
Sirreālais piemineklis vācu inženierim Gustavam Winteram, kurš vienmēr nēsājis tumšas brilles un staigājis kopā ar savu suni. Visiem strādniekiem, kas cēla viņa villu, pa nakti bija jāatstāj šis apgabals un no rīta viņus atkal veda atpakaļ. Ir nostāsti, ka te atradās slepena vācu zemūdeņu bāze, kā arī pēckara periodā tika veiktas plastiskās operācijas tiem reiha līderiem, kas pazuda Latīņamerikas plašumos.
Ajuy grota, baltās klintis un melno smilšu pludmale.
