Horvātijas un Melnkalnes brīnišķīgā piekraste pie Dubrovnikas
Šis stāsts būs par mūsu 2 nedēļu piedzīvojumiem Horvātijas dienvidos un Melnkalnē. Un kas gan tā būtu par Horvātijas apceļošanu, ja mēs neapciemotu arī daudzās salas, kas izkaisītas Adrijas jūrā. Šī iemesla dēļ vienu nedēļu par mūsu mājām kļuva jahta. Bet nu visu pēc kārtas.
Dubrovnika. Apbrīnojami kompakta un apbrīnojami skaista. Kāds ceļotājs to noraksturojis kā krāšņu pērli, ko ieskauj augsti cietokšņa mūri.
Un tiešām – kad skatījāmies no ieejas vārtiem, ieliņas galā jau varēja redzēt pilsētas otru malu. Bet kādas te ieliņas! Šo marmoru līdz spīdumam slīpējuši bizantieši, turki, venēcieši un tagad arī tūristi. Akmeņi tik gludi, ka pa pilsētu var pārvietoties, vienkārši šļūkājot un slidinoties:)
Vēstures elpa vējoja no katras šķērsielas. Neskaitāmie laukumiņi bija tik pilni ar skulptūrām, ka drīz vien aptrūkās spēki lasīt katra ievērojamā venēcieša uzvārdu.
Ja paberzēja šī vīra degunu, tad, visticamāk, tas deva kautko labu:)
Kas mūs sajūsmināja vairāk par visu – katrs vēsturiskais laukumiņš bija piebiris ne tikai ar skulptūrām, bet arī ar jauku ielas restorāniņu galdiņiem. Dubrovnikas Vidusjūras virtuve – tas ir īpašs stāsts! Tik garšīgi sagrillētus jūras mošķus laikam nebijām baudījuši nevienā citā vietā.
Ceļš uz mājām izvērtās par pamatīgu kardio treniņu. Dubrovnikas šķērsielas varētu saukt par trepēm uz debesīm. Mūsu apartamenti atradās vienas tādas ieliņas galā – augstu virs pilsētas torņiem pie pašiem cietokšņa mūriem.
Bet nu laiks teikt uz redzēšanos Dubrovnikai, jo ACI Marinā mūs jau gaida mūsu jaunās mājas.
Nākamo nakti bijām nolēmuši pārlaist Mljet salā, kas slavena ar savu nacionālo parku. Te pilns mūsu burāšanas maršruts (klikšķiniet lai palielinātu).
Uzvilkām buras un pēc jautras traukšnās pa Adrijas zili zaļajiem ūdeņiem, iestūrējām kādā mazā ostiņā.
Dalmācijas salās ar piestātnes vietām tā švaki. Parasti ir pieejamas vienīgi privātās piestātnes, ko ierīkojuši krodziņu īpašnieki. Tas diezgan tieši ietekmē arī vakara pavadīšanas plānus. Šajā ostā par piestātnes izbūvi bija parūpējies kāds Jozefs.
Devāmies pāris stundu pārgājienā apkārt salas iekšējiem ezeriem – Malo Jezero un Veliko Jezero. Tā tas izskatās no kosmosa. Varu vienīgi pateikt, ka ezeri savienoti ar caurtecēm un paisuma – bēguma iespaidā starp tiem plūst straumes. Vienā tādā ar prieku izpeldējāmies.
Lai nu kā, krēslā bijām atpakaļ pie Jozefa. Un ne nieka nenožēlojām piestātnes vietas izvēli:)
Liekam jaunu bildi iekšā! Pēc divdesmit jūdzēm spirgtā sānu vējā mūsu priekšā iznira tālākā un vientulīgākā no šī reģiona salām – Lastovo. Faktiski tas ir 46 salu arhipelāgs, kurš slavens ar tunču zveju. Salas centrā slejas sens cietoksnis, kurā bijām nolēmuši uzkāpt. Lastovo veselus 50 gadus bija nošķirta no ārpasaules, jo te atradās Dienvidslāvijas militārā bāze.
Lieki piebilst, ka arī šajā salā mums bija jāizvēlas, pie kuras no 3 restorānu piestātnēm mēs stāsimies.
Nākamā diena sākās ar lielāku šūpošanos. Līdz Hvarai bija vairāk kā 40 jūdzes. Kad ienācām Hvaras ostā, mums paziņoja, ka vētras un viļņu riska dēļ piestātne ir slēgta.
Labi, ka atradām patvērumu kādā aizvēja ostā netālajās Pakleni salās. Uz Hvaru – apgabala skaistāko pilsētu, devāmies ar jūras taksometru.
Jā, nu skaista tā Hvara.
Kalna galā bija cietoksnis. Diezgan autentisks.
Nākamajā dienā atkal 40 jūdzes. Pa vidu gan sanāca neliela tehniskā pauzīte Sveta Nedjelja vīna darītavā. Ostiņa bija tik maza un sekla, ka te bija paredzēta pietauvošanās vienai pašai jahtai. Un tā bija mūsējā!
Tā nu laiks paskrēja nemanot un ap pēcpusdienu mēs savā priekšā ieraudzījām satriecošos Korčulas mūrus.
Skaista pilsētiņa. Arī šo, kā jau varēja iztēloties, uzslēja Venēciešu tirgotāji.
Tās akmens dzegas pilsētas namu sienās esot bijušas domātas tīklu žāvēšanai.
Korčulas ievērojamākā vieta ir slavenā venēciešu ceļotāja Marko Polo dzimtās mājas. Marko Polo 13. gadsimtā atklāja Zīda ceļu un sagādāja venēciešiem tik ienesīgo tirdzniecības biznesu ar Austrumiem.
Tā kā tovakar nebijām piesaistīti nevienam ostmalas restorānam, varējām izvēlēties maltīti pilsētiņas ielās pēc brīvas patikas.
Atkal pie burām! Nākamā osta bija paslēpusies aiz klinšu radzēm un tajā bija tik vien kā ducis māju.
Pakāpāmies līdz salas augstākajam punktam. Skaisti.
Tovakar atkal sanāca “obligātās” vakariņas.
Šī diena sākās ar jaunu izaicinājumu – izkuģot cauri garajam un visnotaļ seklajam Stonas kanālam. Sēkļi spīdēja gar abiem bortiem un pāris metrus no jahtas peldoties varēja mierīgi nostāties kājās.
Bijām priecīgi, kad kanāla galā beidzot ieraudzījām varenos Stonas mūrus.
Stonas mūris tika uzbūvēts 15. gadsimtā. To uzskata par Ķīnas mūra Eiropas mazo brālīti. Mūris stiepjās 7 km garumā pāri Pelješak pussalas šaurākajai vietai. Tā galvenais uzdevums bija aizsargāt sāls laukus, kas nodrošināja Dubrovnikas ekonomisko varenību.
Jāsaka, svelmainā pastaiga pa mūri drīz vien aizmirsās, kad atgriezāmies Mali Ston ēnainajās ieliņās. Tīģergarneļu buzzara bija vienkārši fantastiska…
…bet, manuprāt, grillētie kalmāri to pārspēja…
..bet nekas tomēr nespēja līdzināties svaigajām austerēm, ko audzē tepat Stonas līcī un atvēra mūsu acu priekšā. Tās te tirgoja uzreiz dučos.
Piekrastē visur bija eži. Savukārt gleznā, kas piekārta mūsu viesnīcas istabiņā virs gultas, bija attēloti melni putni, kas izknābā miruša vīra iekšas. Nesapratām, kas ar to īsti bija domāts…
Nākamajā dienā devāmies pussalas vidienē – vīna tūrē līdz pat Orebičai.
Orebičas kalnu nogāzes bagātīgi noaugušas ar vīnogulājiem. Kāpām augstāk un augstāk, līdz taka izgaisa krūmos.
Tiesa, pa ceļam redzējām arī bēdīgas ainas – pēdējā kara laikā (1991-1995) sagrautas saimniecības un vīna darītavas ar šāviņu atstātiem caurumiem mūros. Bija grūti noticēt, ka tas viss te norisinājās tik nesen.
Prombraucot no pussalas atkal bijām Stonā. Iegriezāmies uz brokastīm. Pasūtījām kapučino un… dažus dučus austeru.
Mūsu ceļš turpinājās uz Melnkalni.
Sākumā atguvām mieru pilnīgi relaksētajā Herceg Novi pilsētiņā, kur pusdienas svelmē uz ielas grozījās vien pāris cilvēki.
Tad mūsu ceļš gar brīnumjauko Kotoras līci veda uz Perasti.
Peraste – tā nu gan bija viena jauka pilsētiņa, īpaši jau krastmalas promenāde! Kā jau varat nojaust pēc baznīcas torņa – 10. g.s, Bizantija, tad Venēcijas republika 😉
Pievakarē sasniedzām tās dienas galamērķi – Kotoru. Kotorā izrādījās vienreizēji skaista vecpilsēta ar visnotaļ autentiskiem namiem un ieliņām. Kā nekā pirmās apmetnes te parādījās 1.g.s. p.m.ē. Viduslaikos šī bija viena no Dalmācijas ietekmīgākajām pilsētām.
Rīta treniņam nolēmām pakāpties pa Kotoras mūri, ko uzslēja venēcieši, lai aizsargātu savu stratēģisko ostu no uzbrukumiem no augšas. Lieta tāda, ka Kotora ir iespiesta starp jūru un stāvu klinti. Ienaidniekam pietiktu nokļūt līdz klints malai, lai pilsētiņa tiktu nomētāta ar akmeņiem un degošu darvu.
Meklējot kārtējo ģeopunktu, uzdūrāmies kolosālai senai baznīciņai.
Un tad ieraudzījām ar roku zīmētu norādi, kas reklamēja lauku labumus. Vietējais fermeris bija iekārtojis savu rančo ar skatu uz Kotoras līci – Eiropas tālāko dienvidu fjordu un vienu no 10 skaistākajiem līčiem pasaulē. Bija tā vērts! Un arī siers, šķiņķītis un kandža bija lieliska.
Necik ilgi, kad sasniedzām Budvu. Budvas jaukākā atrakcija ir pastaiga vējainā laikā pa piekrastes dabas taku. Tā vien likās, ka pēc kārtējās bangas taka paliek tukšāka.
Budvas simbols ir balerīna. Neko daudz par viņu netā neatradām. Tripadvisor saka, ka tā ir laba vieta selfijiem un daudzi aiztiekot viņas krūtis:) Bet tikai ne šodien, jo jūrā plosās īsta vētra.
Ak, nē. Viens kārumnieks tomēr atradās;)
Vecpilsēta izrādījās jauka, bet pārāk pilna ar smēķējošiem un krieviski runājošiem tūristiem.
Nākamajā rītā mēģinājām aizpeldēt uz episko Sveti Stefan saliņu. Neveiksmīgi.
Jaukais zvejnieku ciematiņš Tito režīma laikā tika pārvērsts par slēgtu elites atpūtas vietu. Te esot viesojušās daudzas tā laika pasaules slavenības. Šobrīd uz 30 gadiem saliņa ir ekskluzīvi iznomāta Āman viesnīcu ķēdei. Ieeja te iespējama vienīgi īpaši piesakot vakariņas vienā no viesnīcas restorāniem.
Apkārtnes pludmales arī izrādās visnotaļ elitāras. Par uzturēšanos šajā meitene ir samaksājusi 50 EUR dienā.
Savukārt nākamo pludmali pat viņa nevarēja atļuties – 75 EUR / dienā.
Sala ir skaista un kārdinājums liels, tādēļ mūsu uzvārdi drīz parādās vakara speciālo viesu sarakstā. Vakariņas pa skaisto.
Sakam uz redzēšanos jūrai, jo mums jāizdara vēl viens darbiņš iekšzemē – jāuzkāpj Melnkalnes augstākajā virsotnē – Bobotov Kuk. Bet par to lasiet jau citā stāstā.
