Islandes fantastiskās nokrāsas

Islande jeb Īslande ir salu valsts Atlantijas okeānā mazliet uz dienvidiem no polārā loka, starp Grenlandi, Norvēģiju un Britu salām. Islandē dzīvo apmēram 320 tūkstoši iedzīvotāju. Tā teikts Vikipēdijā.
Mēs palūkojāmies uz šo brīnumu tikai ar mazu acu kaktiņu atceļā no Grenlandes ekspedīcijas. Taču tas, ko mēs paguvām apskatīt, bija fantastiski skaisti un iedvesmojoši.

Nieka 5 dienās apceļojām dienvidu piekrasti no Reikjavikas līdz pat Vatnajokull vulkānam, devāmies pārgājienā uz nesen planētas gaisa telpu satricinājušo Eyjafjallajokul vulkānu, iebraucām salas vidienes nekurienē un izgājām vienu no skaistākajiem Islandes pārgājieniem – pa krāsainajiem Kerlingarfjoll kalniem, apskatījām pasaules otro augstāko Geizeri un iespaidīgo Gullfoss ūdenskritumu, nopeldējāmies gandrīz vārošā ūdenī vientulīgajā Hveragerdi karsto avotu ielejā un, protams, atzīmējāmies arī Zilajā lagūnā.

Tad nu lai runā bildes un beigās arī mazs muzikāls video:)

Ceļojums gluži dabiski iesākās ar Zilo lagūnu – vienu no planētas iespaidīgākajiem karsto avotu apgabaliem. Laikam tāpēc, ka tā izvietojusies netālu no Reikjavikas lidostas un tur var nokļūt ar vienu no lidostas autobusiem:) Cilvēki te mēdz iesmērēties ar baltiem dubļiem, ko izzvejo no ezera.

Pati Reikjavika izrādījās tāda maza provinces pilsētiņa ar pāris zivju restorāniņiem ostas rajonā.

Palikām pa nakti kādā ne visai dārgā hostelī un rīta agrumā devāmies valsts vidienē. Tā mūsu tālākais ceļš izskatījās no lidmašīnas.

Visupirms devāmies uz slavenajiem Reikjavikas apkārtnes objektiem – Pingvellir nacionālo parku ar tā kanjoniem un purviem:

un tad jau tālāk uz Geysir – pasaulē otru augstāko geizeri, no kura šis dabas objekta veids arī ieguvis savu nosaukumu (nu apmēram tā, kā krosa kurpes no zīmola Botas:)

un tad tālāk uz gleznaino Gullfoss ūdenskritumu. Varens!

No šīs vietas tālāk ar nomas mašīnu ne soli! Islandes vidienē ar vieglo auto iebraukt aizliegts. Te sākas vulkānisku akmeņu klāti ceļi, kas lietus laikā nereti mēdz applūst un ziemā praktiski nav izbraucami. Atradām 4×4 autobusu un devāmies salas vidienē, lai izstaigātu vienu no gleznainākajiem Islandes pārgājieniem – pa krāsainajiem Kerlingarfjoll kalniem. Laika apstākļi bija šaušalīgi – spēcīgs vējš trieca lietus lāses gandrīz horizontāli, ūdens sitās cauri mūsu tūristu biksēm, atsitās pret stilbiem un tad lēnām tecēja zābakos. Fotografēt pret vēju bija neiespējami, tādēļ daudzos kadros redzama mana roka, kas sargāja objektīvu. Bet kādi skati!

Ok, tālāk devāmies uz vienu no vientulīgajām geizeru ielejām pie Hveragerdi. Nopeldēties. Bija pāris stundas jākāpj, izvairoties no negaidītiem verdošu dubļu katliem takas vidū, bet galā atkal gaidīja ideāls baudījums – dažādās krāsās un skaņās burbuļojoši avoti, tik karsti un aktīvi, kā sīcoši trumuļi. Tie visi satecēja verdoša ūdens upē, kas tālāk saplūda ar otru upi, kurā ūdens bija gandrīz ledains. Kādu mirkli pagulēju abu upju satekā, izbaudot ekstrēmās temperatūras atšķirības starp savu vēderu un muguru. Un tam visam pāri biezi sēra tvaiki…

Bijām nokļuvuši dienvidu piekrastē. Braucot pa kādu pilnīgi vientulīgu ceļu gar piekrast iepretīm Selfossai, nejauši uzdūrāmies jūras velšu restorāniņam. Jāsaka – tā bija līdz šim mūža labākā krevešu pieredze:)

Kempinga mājiņas piekrastē bija visnotaļ pieticīgas un salīdzinoši normālās cenās. Mūsu ceļš tālāk veda cauri neparastiem, sūnām noaugušiem lavas laukiem

līdz kādam ūdenskritumam, ko varējām aplūkot jau diezgan melnā tumsā.

Apmetāmies kārtējās kempinga mājiņās, lai nākamajā rītā dotos episkā pārgājienā uz Eyjafjallajokul – vulkānu, kas veselu gadu tiranizēja visu Eiropas gaisa satiksmi. Runā, ka Eyjafjallajokul ar saviem nejaukajiem pelniem varēja aizķepināt lidmašīnu reaktīvos dzinējus. Diemžēl gaidīto melno mākoni tā arī neieraudzījām. Vulkāns bija aizmidzis. Toties upes, kanjoni un ūdenskritumi pa ceļam bija iespaidīgi!

Pie Reynisdrangar pludmalē uzdūrāmies akmens stabulēm – ļoti interesantam dabas veidojumam.

Tālāk mūsu ceļš veda pāri bezgalīgajam, upju izvagotajam melno smilšu tuksnesim līdz pat Vatnajokull ledājiem. Vējš gāza no kājām un visu dienu spēcīgi lija, bet Islandē jau tas laikam skaitās parasts ikdienas klimats.

Piena upes ķīseļa krastos 🙂

Piecās piesātinātās dienās mēs pieveicām tikai dienvidu piekrasti un mazumiņu salas vidienes. Nākamo reizi būs jāatgriežās uz kādām 2 nedēļām. Uz atkalredzēšanos, Islande!

Un te beigās arī mazs muzikāls stāsts ar Islandes folkmūzikas apdari fonā:)