Kāpiens 5822 m augstajā El Misti vulkānā Peru

El Misti, 5822 m augstais vulkāns, vientulīgi slejas starp Chachani, Pichu-Pichu un vēl 6 citiem aktīviem vulkāniem Arekipas pievārtē, Peru. Vietējie vulkānu sauc arī par Putina kalnu – Guagua-Putina. Vulkānam ir 3 koncentriski krāteri. Vidējā krātera pelnos zinātnieki ir atraduši inku mūmijas. Esam ieplānojuši uzkāpt vulkāna augstākajā malā. Divu dienu kāpiens sākas vulkāna pretējā pusē un nakšņošanas nometne ir ierīkota 4800 metru, t.i. teju vai Monblāna augstumā. Ir jūlijs, tātad pats ziemas vidus Dienvidamerikā. Karsti nebūs…

Arekipā atrodam kādu aģentūru, kas gatava mums palīdzēt ar džipu, pavadoni un pārtiku. Aģentūra arī brīdina par iespējamu ekstrēmu aukstumu vulkāna nogāzēs, pat līdz -20 grādiem. Labā ziņa ir tāda, ka nopietna seismiska aktivitāte tuvākajās dienās neesot paredzama. Nākamajā rītā džipa šoferis taurē zem mūsu viesnīciņas logiem.

Turpmāk daži fragmenti no ekspedīcijas dienasgrāmatas (slīprakstā):

27. jūlijs. Jānis :

Plkst 7.00 izbraucām uz Misti, bet apmēram 1,5h turpinājām vizināties pa Arekipu, jo gids vāca kopā mantas. Braucām ar apm. 30-40 gadu vecu Land Cruiser. Uz kalnu braucām caur izgāztuvi. Izbraucām no pilsētas, tad “pačivinājām” pie uzraksta 4000 m. Braucot uz kalnu, pretī stāvēja nobeigusies mašīna, kas nešaubīgi veda kokas lapas. Mašīnai uz jumta sēdēja bērni. 

Ceļā uz kalnu bija jāšķērso vietējās spēkstacijas teritorija. Lai atvērtu vārtus, mūsu gids bija nopircis lētāko keksu un 2 l limonādes. Pēc draudzīgas aprunāšanās ar HES vīriņiem, mūsu mašīna tika izlaista cauri teritorijai.  

Ceļš vijās cauri augstkalnu pampām. Kādā ielejā mūs gandrīz nonesa vesels bars vikuņju. Džipam ar braukšanu kļuva aizvien grūtāk. Ceļš pamazām pārvērtās par pelnu un smilšu sajaukumu, kurā nepalīdzēja pat 4×4.

Kārtējā paugurā šoferis paziņoja, ka tālāk vairs nekustēs. Bijām tikuši tikai 3300 m augstumā. Krāmējām somās ūdens krājumus, gāzes balonu un citu nometnes aprīkojumu. Gids Manfrēds pukstēja, ka neesot nekāds nesējs, bet tomēr paņēma rokā saini ar ūdens pudelēm. Varēja jau arī ielikt mugursomā:)

Ar tekstu “Maita, liels!” devāmies iekarot kalnu. Gids vaidēdams nesa savu somu un ik pa brīdim lūdza “2 minutes of your love” lai atpūstos.

Ejot pa barhānu korēm, kāpšana sanāca diezgan komfortabla. Sliktāk bija tad, ja jāpāriet uz nākamo valni. Tad kājas iegrima melnajā pūderī.

Kāpām visu pēcpusdienu, tad kādā akmeņu krāvumā Manfrēds saskatīja nometni 4800. Nometne izrādījās apdzīvota – kāds pelei līdzīgs grauzējs visu vakaru vilka savā migā tuvējā krūma zariņus. Uzcēlām telti tieši pie viņa alas ieejas, bet viņš nelikās traucēties.

Fantastisks vakars – milzu mēnesnīca, vakara krēslā dūmo vulkāni, bet tālu lejā aiz tiem laikam šalko Klusais okeāns.

..Tad pelnītas pusdienas – zupiņa, tunafish.. un čučēt. Lai gan grūti to nosaukt par miegu – ārprātā pārsalām..

Naktī bija nežēlīgs aukstums un vējš. Aģentūras piedāvātie dūnu guļammaisi laikam gadu gaitā bija zaudējuši daļu no sava pildījuma. Lai nu kā, bet celšanās 3.00 lai sāktu uzkāpienu tika uzņemta gandrīz ar prieku – beidzot varēs sasildīties.

28. jūlijs. Vita:

Pamodāmies kalnos. 4800 m! Nakts bija ļoti gara. No 18 vakarā līdz 3 rītā. Sieviete no Šveices blakus teltī naktī vaidēja. Nevarēju gulēt. Dina savukārt nosala – arī negulēja.
Apēduši cīsiņmaizi ar tēju, ritinājāmies laukā no telts, jo gids iepriekš minēja, ka iziesim plkst. 4-os. Šveicieši izgāja 2-os naktī. Nostāvējuši ārā ap 20 minūtēm, nosalām un sākām kāpt bez gida, kurš nez ko kasījās savā teltī. Nepiedodami, jo nekādas maizītes ar termosu viņš mums līdzi nesagādāja.
Sākās ilgais ceļš kāpās. Labi, ka tumsā neredzējām, kur un kā ejam. To tikai uzzinājām atpakaļceļā, ka esam vulkānam apgājuši visriņķī un kāpuši virsotnē no otras puses.
Sākām iet pa smalkām nobirām, kur viens solis uz priekšu – divi atpakaļ. Sāka trūkt elpas un atkal izbesīja gida ritms – skriet un stāvēt. Likās, ka virsotne netuvojas ne par mata tiesu, kad sākām kalnu kazu maršrutu pa akmeņu klintīm ar stāviem nobiru kuluāriem. Kad jau likās, ka virsotne ar roku aizsniedzama, izrādījās – esam pusceļā.

Beidzot maršruts veda pa nobirām, kuras izņēmām ar n-tiem zigzagiem. Dinai beidzās pulveris un gids Nr 2. tēloja viņas miesasssargu. Kaspars, sajutis finišu, ieslēdza turbo ātrumu un vienmērīgi attālinājās virsotnes virzienā no manis par 1-2-3 zigzagiem. Jā, tiem nebija gala!

Toties kāds pārsteidzošs skats pavērās pāri ilgi gaidītajai malai! Tur viņš bija – El Misti krāteris-  kaut gan no visām pusēm izlikās par piramīdu 🙂
Mēs to izdarījām! Visi 4 uzkāpām šajā nemaz ne vieglajā vulkānā. Laimīgi pavadījām virsotnē 1,5h, fočējāmies ar LV karogu, dziedājām Guanta-la-mera, ēdām Latvijas saldskābmaizi un dzērām Melno Balzāmu. Ar savu cienastu cienājām arī gidu, kurš šitās lietiņas pirmo un pēdējo reizi baudīja pirms 10 gadiem, kad te kāpa kāds Latvijas kungs.

Lielā panorāmas bilde (klikšķini):

Atlika vien tikai nokāpt lejā. Ak jā, gids paslavēja mūs, ka esam stipra tauta, jo virsotnē uzkāpām 5 stundās. Daži kāpjot astoņas. Lejā iet bija viegli – pa nobirām bija tikai jācilā kājas – slīdējām lejā melnām mutēm. Paradoksāli, ka arī atpakaļceļš vilkās ilgi, laikam tomēr daudz bijām sastampājuši augšup.

Atgiežoties nometnē mume bija tāds ” pārsteigums” , ka dzert neko nedeva – bija ķirbju zupa un auksts otrais.
Dina ar Jāni atplīsa teltī kā susļiki, bet mēs ar K katrs nomazgājāmies un iztīrījām zobus ar 1 glāzi ūdens (jo deficīts) un ķērāmies pie dienasgrāmatas rakstīšanas, kam nebija laika jau 4 dienas.
Kad norietēja saule, bija jāsildās ar mūsu firmas Gatorade – rums ar kolu. Gaidījām arī filmas “Susļiks” turpinājumu – otro sēriju. Gidu un Co nedzirdēja – laikam jau neko vairs nevārīs 🙁
Kad mēnesnīcā dzērām Gatorādi, tomēr ieradās palīgi ar tēju. Gids pats pienesa ceptu rūgtu banānu bez cukura. Tad salīdām migās uz 12 stundu guļu.

29. jūlijs. Dina:
Šī diena ir īpaša ar daudziem faktiem, bet jo īpaši – ar pārgulētu jēgu pēc lielā kāpiena, bagātīgām brokastīm (1 sakaltusi maizes garoza + siera šķēle) un putekļiem, putekļiem, putekļiem! 

Ap 10:30 startējām no Misti, kas izvērtās par piespiedu kulta deju V un K, kas sēdēja džipa aizmugurē, jo auto kratījās ārprātā! Uz brauciena beigām bija dzirdami tikai vārgi Vitas kunksti, kura bija ieņēmusi embrija pozu un krampjaini ieķērusies priekšējā sēdeklī.
Kasītim neveiksme – jāiztiek bez vienas no dzīves lielajām baudām – karstas dušas, jo ceļabiedri iztērējuši visu silto H2O, beržot nost Misti putekļus.
Un tad balva par uzkāpšanu un nokāpšanu – gardas pusdienas – visnotaļ nopelnītas jau iepriekš pārbaudītā vietā uz “Bezmaksas pisco terases”. Skāde vienīgi, ka pie bezmaksas pisco netiekam – puika tikai plikšķina acis un saka Sorry. Pēc pusdienām realizējam 3 dienas apspiestās alkas pēc suvenīru iepirkšanas.

Un te ekspedīcijas video – labākā liecība visiem aprakstītajiem piedzīvojumiem:)

Turpmāk vēl!