Lhasa – Tibetas budistu noslēpumainā galvaspilsēta

Tālumā ieraudzījām dalailamas ziemas rezidences un Lhasas visslavenākās celtnes Potalas saulē zaigojošos zeltītos jumtus. Šis mirklis atlīdzināja par daudzām ciešanām. Gribējās krist ceļos, kā to darīja īstie svētceļnieki, un ar pieri skart zemi. Dzinējs atteicās iet tālāk, taču mūs nekas vairs nespēja kavēt. Gājām uzmeklēt vietējo benpo un vienā mierā paziņojām, ka esam vēstneši varenam ārvalstu amatvīram, kurš dodas uz Lhasu, un ka mums jāsasniedz pilsēta, cik ātri vien iespējams, lai sameklētu mūsu kungam mājokli. Benpo uzķērās uz šī āķa un iedeva mums ēzeli un dzinēju. Vēl gadiem ilgi šis stāsts izsauca smieklus dažādos saietos Lhasā, pat ministru namos. Lieta tāda, ka tibetieši ļoti lepojas ar savu sistēmu, kā atturēt ārzemniekus no iekļūšanas Tibetā. Veicot pēdējos desmit kilometrus iejukām svētceļnieku un karavānu straumē. Tuvojoties pilsētai, virs mums arvien augstāk slējās Potalas torņi. Tad ieraudzījām milzīgus vārtus, ko vainagoja trīs čerteni. Šie vārti aizpilda visu lielo spraugu sarp abiem pakalniem un veido ieeju pilsētā. Mūs pārņēma ārkārtīgs uztraukums. Gandrīz visās grāmatās par Lhasu ir rakstīts, ka šeit stāv sargkareivji, lai apsargātu svēto pilsētu. Taču tur neviena nebija. Mēs iejukām kādā cilvēku grupā un netraucēti iegājām caur vārtiem pilsētā.

Tā savu ienākšanu Tibetas budistu svētajā pilsētā apraksta Heinrihs Harers savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Septiņi gadi Tibetā”. Viņi ar Pēteri Aufšnaiteru Lhasā iesoļoja 1946. gadā no rietumiem – no Indijas, mērojot ap 3000 km pāri Tibetas plakankalnei.
Mēs – Kaspars, Vita, Edijs un Ainars, Lhasā iebraucām no austrumiem – no Pekinas ar Tibetas augstkalnu vilcienu, pavadot ceļā 2 diennaktis, veicot 4064 km un braucot 5000 m augstumā. Kad mēs te pirms gada ieradāmies, vareno ieejas vārtu ar sargiem vairs nebija, tomēr Potalas pils vēl aizvien slējās pāri ielejai visā tās krāšņumā.
Turpmākajā stāstījumā pārsvarā izmantošu Heinriha Harera četrdesmito gadu beigās tapušos Lhasas aprakstus. Varbūt tāpēc, ka tieši tādu mēs iztēlojamies šo noslēpumaino, ārzemniekiem slēgto pilsētu augstu uz Pasaules jumta. Un dažas lietas jau nemaz arī nav tik ļoti mainījušās…

Mēs, atšķirībā no Heinriha, apmetāmies kādā senā iebraucamajā vietā musulmaņu kvartālā. Tieši musulmaņi ir tie, kas Lhasā rūpējas par lopu kaušanu un gaļas sagādi, jo Tibetas budisti nespēj nodarīt pāri pat sliekai.

Jaunā dalailamas trīs gadu meditācijas laikā Tibetā ir jāpārtrauc jebkāda celtniecība. Ziņneši dodas uz visām valsts malām, jo šis aizliegums ir jāievēro pat tālākajā zemnieka sētā. Zemes darbos neizbēgami iet bojā tārpi un kukaiņi, lai arī cik piesardzīgi cilvēki strādātu. Kad es pats vēlāk vadīju būvdarbus, man gadījās redzēt, kā racēji ik pa brīdim nomet lāpstu un izrušina zemes kaudzīti, lai glābtu dzīvās radībiņas. Savukārt vasarā, kad dīķi draud izžūt, to iedzīvotājus aizgādā uz upi. Bērni, ubagi un augstmaņu kalpi ilgas stundas stāv ūdenī un pūlas izzvejot no dūņu putras vispēdīgo dzīvo radību, ko spaiņos un konservu kārbās aines un palaiž upē.

Jau nākamajā dienā devāmies pastaigā pa pilsētu. Lhasas iekšpilsēta ir vieni vienīgi veikali. Bodīte blakus bodītei, un tas, kam nav pajumtes, tirgo turpat uz ielas. Nav vitrīnu eiropiešu izpratnē, katrs caurums sienā ir ieeja jaunā veikaliņā. Vispār Lhasas iekšpilsētā var nopirkt visu. Jaku šķiņķiem un sviesta klučiem blakus dižciltīgas dāmas, ko pavada vesels bars kalpoņu, stundām ilgi rakājas brokāta un zīda kaudzēs.

Un vēl ir madžonga spēle. Tas ir ķīniešu domino paveids. Kādu laiku ar to Lhasā aizrāvās it visi. Cilvēki bija kā apburti, spēlēja dienām un naktīm, aizmirstot savus darba, mājas un ģimenes pienākumus. Beidzot valdībai tas likās par traku. Šo spēli aizliedza, nopirka visus domino komplektus un tiem, kas slepenībā turpināja spēlēt, piesprieda bargus naudas un spaidu darbu sodus.

Lhasā neviena māja nevar būt augstāka par trim stāviem, jo tiek uzskatīts par noziegumu, ja ēka censtos konkurēt ar dievnamu vai pat Potalu. Ja kādam dižciltīgajam viņa tumšais un blakšu pilnais mājoklis kļūst par šauru, viņš izlīdzās tādejādi, ka siltajā gadalaikā uz plakanā jumta uzslej saliekamu koka namiņu.

Parkhora. Šī iela ieskauj lokā dievnamu un ir pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. Te atrodas lielākā daļa tirgotavu, un te sākas un beidzas visi reliģiskie gājieni. Vakaros, bet svinamdienās it īpaši Parkhoru bariem vien aizpilda svētceļnieki. Viņi murmina lūgšanas, un daudzi turklāt ceļu mēra ar savu augumu, mezdamies guļus un celdamies stāvus. Un tā aizvien no jauna.
Vai Tibetā vēl atrodams kaut kas no tās noslēpumainās budistu zemes, kādu to apraksta “Septiņi gadi Tibetā”? Kad Lhasas sirdī ieraudzījām tūkstošiem cilvēku, kas dienu un nakti raiti soļo apkārt pa Khoru (svēto apli apkārt kvartālam, kas ieskauj galveno budistu templi), griežot lūgšanu dzirnaviņas un murminot mantras, mums atlika vien noticēt brīnumam un pievienoties raibajam gājienam:)

Vienkāršie ļaudis parasti valkā apģērbu no nambu. Tā ir mājās austa nenodeldējama tīras vilnas drāna. Tā ir balta vai zili mēļos toņos, jo krāsošanai lieto indigo un rabarberu maisījumu. Un tad vēl milzīga eiropiešu filca platmale. Lhasā tas ir pēdējais modes kliedziens. Eleganta platmale pie Tibetas tautastērpa ir vienreizējs skats. Tibetieši ļoti ciena Eiropas galvassegas ar platajām malām un nēsā tās, lai sargātos no saules. Tomēr tibetas nacionālā tērpa bagātīgi rotātās cepures ir daudz gleznainākas un sevišķi labi izskatās raibajā ielas burzmā. Tāpat kā Eiropas platmales, tibetieši iecienījuši arī lietussargus un saulessargus. Tie ir dažāda lieluma, kvalitātes un krāsas un lielākoties palīdz izvairīties no saules stariem. Katrā apciemojumā, lielos svētkos un reizē, kad vēršas ar lūgumu pie augstākstāvošas personas, tiek pasniegtas baltas lentes. Tās ir dažādi darinātas un kvalitāte atkarīga no devēja ranga.

No rīta parasti dzēra tēju ar sviestu un to bieži darīja arī visas dienas laikā. Esmu dzirdējis sakām, ka Lhasā cilvēks izdzerot līdz 200 tasēm sviesta tējas dienā. Tas nu ir pārspīlēts, un tomēr dažbrīd rodas iespaids, ka tā varētu būt arī patiesība. Tibetā ir divas galvenās ēdienreizes – viena desmitos no rīta sastāv no campas ar piedevām, un otra vakarā pēc saules rieta.

Lhasā tūristam pieejami pavisam autentiski krodziņi un iebraucamās vietas, kur, iespējams, pie šī paša galdiņa savulaik sēdējis Heinrihs Harers no Septiņiem gadiem Tibetā un dzēris sviesta tēju vai alu kopā ar kādiem Lhasas augstmaņiem.

Lielajiem Drepunga, Seras un Gandena klosteriem Tibetas politiskajā dzīvē ir izšķiroša loma. Nevienu lēmumu nevar pieņemt bez mūku piekrišanas. Klosteri bija arī reliģiskās augstskolas, tāpēc visiem dzīvajiem Budām, kuru Tibetā ir vairāk par tūkstoti, vajadzēja iegūt izglītību klosterī. Man gadījās vairākas reizes piedalīties studējošo mūku debatēs, un ne jau vienmēr tās noritēja rāmi un pieklājīgi. Garīdznieks, izdarīdams rituālā paredzētos žestus, uzdeva disputa jautājumus. Zibenīgi nāca atjautīgas atbildes, kam sekoja jauni āķīgi jautājumi. Klausītāji bieži nostājās vienā vai otrā pusē, gaisotne sakaisa līdz baltkvēlei, un nereti diskusijas beidzās ar pamatīgu izkaušanos.

Tas tur noteikti bija Čagpori, pakalns, uz kura atrodas viena no divām slavenajām medicīnas skolām. Un mūsu priekšā slējās Drepungs, pasaules lielākais klosteris, kurā mīt desmit tūkstoši mūku un kurš pats par sevi ir vesela pilsēta ar neskaitāmām no akmens celtām mājām un simtiem zeltītu smailu tornīšu virs svētnīcām. Nedaudz uz leju atrodas Nečungs ar savām terasēm, vēl viens klosteris, kas gadsimtiem glabā Tibetas lielākos noslēpumus. Šeit savu gribu pauž kāda budistu sargājošā dievība, kuras noslēpumainais orākuls vada Tibetas likteni, jo ar to pirms ikviena svarīga lēmuma pieņemšanas konsultējas valdība.

Potala ir viena no pasaules iespaidīgākajām būvēm. Savu tagadējo izskatu tā ieguvusi pirms kādiem trīssimts gadiem V dalailamas laikā. Kad V dalailama pēkšņi nomira, būvei draudēja briesmas apstāties, taču toreizējais reģents ar visām savām uzticības personām noklusēja Viņa Svētības nāvi. Ilgu laiku tika stāstīts, ka dievķēniņš iedziļinājies meditācijā. Mānīšana turpinājās veselus desmit gadus, kamēr pils bija gatava.

Un tad mēs pa lielajiem parādes vārtiem iegājām Potalā! Tumši gaiteņi, kuru sienas bija apgleznotas ar ērmotiem sargdievu tēliem, cauri Potalas apakšstāviem veda uz pagalmu.Te, astoņu līdz desmit metru dziļumā, iesniedzās milzīgas gaismas šahtas, rādot, cik neticami biezi ir mūri. No šī pagalma stāvas kāpnes veda uz vaļējo jumtu. Cilvēki piesardzīgi kāpa rindā, katrs centās iet klusāk nekā viņa kaimiņš, un milzīgajiem mūkiem kareivjiem nebija iemesla likt lietā pletnes.

Augšā bija vairākas nelielas uzbūves ar zelta jumtu, kur atradās telpas dalailamam. Budas pozā, mazliet uz priekšu saliecies, dzīvais dievs sēž tronī, kas apvilkts ar dārgu brokātu. Troņa pakājē kaudzēm krājas naudas maisiņi un zīda baķi. Jaunajam dievķēniņam iet garām tūkstoši un tūkstoši – pazemīgi salīkuši un izkārtu mēli – tas nudien ir jocīgs skats!

Lielākā stūpa jeb apbedījuma vieta ir XIII dalailamam. Vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta vajadzēja izlietot, lai stūpu, tas ir, torni, apšūtu ar zelta plāksnēm. Ja vēlas nokļūt pie atsevišķām stūpām, ir jārāpjas augšā pa stāvām kāpnēm. Dziļajā tumsā tas ir dzīvību apdraudošs pasākums, jo trepju spraišļi ir apglumējuši no netīrumiem, kas krājušies simtiem gadu.
Lhasa ar saviem kubveidīgajiem namiem un plakanajiem jumtiem no augšas ir tik skaista!

Gandrīz stundu ceļš stiepās gar akmens sienu, un mums teica, ka aiz tās atrodoties dievķēniņa (dalailamas) vasaras pils. Spoži spīdēja saule, bija vasarīgs laiciņš, un Lhasas iedzīvotāji plūda ārā pa vārtiem, lai pulcētos gar trīs kilometru garo ceļu starp Potalu un Norbulingku. Tālumā ieskanējās bazūnes un trompetes, un tā ir zīme, ka tuvojas svinīgais gājiens. Dalailamas palankīns lēni slīdēja saskanīgā svinīgu soļu ritmā. Bija pārsteidzoši vērot, kā visu trīsdesmit sešu nesēju kustības saplūda harmoniskā veselumā. Procesijas garīgajam centram sekoja laicīgā vara. Lieliskos zirgos jāj četri kabineta ministri, viņiem seko otrs tikpat grezns nesamkrēsls, tikai pie rokturiem ir mazāk vīru. Tas ir reģents, septiņdesmit trīs gadus vecs kungs, jaunā dieva vietas izpildītājs. Reģentam nopakaļ jāj valsts triju pīlāru pārstāvji – Seras, Drebunga un Gandena klostera pārziņi. Arī viņiem ir dzeltens uzmetnis pār mūka tērpu. Aiz viņiem nāk rangu kārtībā laicīgie augstmaņi. Katra grupa ir tērpusies citādi, un sevišķi uzkrītošas ir dažādās galvassegas.

Rīt mēs turpināsim savu svētceļojumu vēl 2000 km pāri Tibetas plakankalnei līdz pat svētajam Kailasha kalnam.
Paliec sveika, teiksmainā Lhasa! Un nemainies, lūdzu!

Kaspars, Edijs, Vita un Ainars no Lhasas Tibetā.

Vairāk par ekspedīciju un tās maršrutu