Meklējot pirmatnību Laosas ziemeļu džungļos 2

Par ciematiem, kur tabaku vāra pusdienās un 15 gadīgas meitenes izliek gulēt atsevišķā būdiņā, lai viņas varētu ieprovēt ciema puiši.

Vakar lauzāmies cauri džungļiem, līdz sasniedzām kādu Akha cilts ciematu.  Cilts mednieki bija noķēruši čūsku, ko mums pagatavoja vakariņās. Pēc bagātīgā mielasta tika sasauktas ciema meitenes, kas demonstrēja savu masāžas mākslu. Par to visu lasiet šī pārgājiena dienasgrāmatas pirmajā daļā.

Savukārt šis rīts sākās ar pamatīgu jezgu zem mūsu mājas. Pa apakšu saimniekoja visa veida lopi, kas gaidīja, kad metīsim lejā ēdienu atliekas. Akha tautai mājas pieņemts celt uz pāļiem, lai apakšā zem caurās grīdas varētu dzīvoties mājlopi – pārsvarā cūkas un gaiļi. Ieleja tinās biezos miglas vālos. No džungļiem cēlās mitrums, kas jaucās kopā ar aizkurināto pavardu dūmiem.

Nolēmām sākt rītu ar avota apmeklējumu. Novērojām, ka ciema sievas viena pēc otras pazūd kādā stāvā ielejā ar lieliem groziem uz muguras (nu vispār jau uz galvas). Grozos rindojās no ķirbjiem izgrebtas krūkas. Sekojām viņām, līdz nonācām pie oficiālās ūdens ņemšanas vietas – bambusa cauruļvada, kas ietaisīts nelielā dambītī. Sievas piepildīja ķirbju krūkas un tad nomazgājās arī pašas – vienkārši pašaudamas pa saujai ūdens zem blūzes un zem svārkiem.

Tikām saulīte jau bija krietni pakāpusies. Mūsu pavadonis gatavoja vakar no medniekiem nopirkto vāveri. Tā mums būšot pusdienās.

Lēnā garā sākām soļot cauri ciematam uz takas sākumu. Pa ceļam varējām vērot cieminieku ikdienu.

Ciema viņā galā atradām takas sākumu. Kārtējā putna galva liecināja, ka izejam no animistu dievību apsargātās teritorijas un iesoļojam džungļu garu valstībā.

Pēc vairāku stundu laušanās cauri liānām un bambusiem, beidzot iznācām izcirtumā. Te džungļi tiekot izcirsti jauniem rīsa laukiem. Takas malā bija tā saucamās graudu noliktavas – palmu būdas, piebērtas pilnas ar rīsiem. Durvju šīm būdelēm nemaz nebija. Tie Laosieši te tik godīgi – no svešas būdiņas neņem!

Vienā tādā būdiņā notiesājām savu vāveri un iekārtojāmies uz diendusu. Ā, es gandrīz zobu izlauzu – vāveres ciskā bija palikusi skrots!

Ceļmalā satikām meitenes, kas vāca saknes. Meitenes uzmeklēja mālainajā nogāzē kautkādus lakstus un tad atspērušās vilka, līdz izrāva no zemes pus metru garu sakni – kā tādu garu redīsu vai burkānu.

Savukārt šo namiņu bija apsēduši termīti. Ilgi jau laikam tas nestāvēs.

Ciematos centrālo vietu vienmēr bija aizņēmušas melnās cūkas. Viņas izbaudīja savu neaizskaramību, līdz kamēr nonāca pārtikas ķēdē paredzētajā vietā.

Šī meitenīte, kā izskatījās, gaidīja jau savu trešo bērneli.

Ciema skola bija iekārtota visai pieticīgiem līdzekļiem- pārsvarā izmantojot bambusu. Kārlim uznāca nostaļģija pēc mācīšanās.

Nonācām tabakas audzēšanas apgabalā. Puikas spēlēja kājas bumbu ar tādu sapītu klūgu bumbiņu, kamēr sievas šķiroja un vītināja saulē tabaku. Pamēģinājām dūmu – diezgan kreftīgs. Bija jāklepo.

Apmetāmies pie kādas jaunas laosiešu ģimenes. Saimniekam bija nedaudz pāri 20 un šo namiņu uz vistas kājas viņš uzcēla savai ģimenei pirms pāris gadiem, kad viņiem piedzima mazais.

Puisis vienlaikus gan zelēja zaļo tabaku, gan vilka paša tītos papirosus. Tos viņš tina biezās pierakstītas skolnieku burtnīcas lapās. Papirosu garša nedaudz līdzinājās maniem pirmajiem smēķēšanas mēģinājumiem, kad biju pagatavojis pīpi no avīzes.

Vakarā tikām ielūgti uz viesībām pie ciema vecākā. Galdā tika likts ducis ēdienu, tai skaitā tvaicēta tabaka, pīles pakaļas asā čilli mērcē, mazas strauta zivteles, vārīti jauno paparžu dzinumi, palmas serde, ko mēs paši šodien ievācām uz takas, un vēl pāris jocīgas mērces. Tas viss bija jāēd ar rokām. Katram priekšā tika nolikta pamatīga bļoda lipīgo rīsu (sticky rice). Vajadzēja samīcīt rīsus plaukstā kā tādu lāpstiņu, un tad pa kārtai smelt katrā no mērces bļodām.

Kā tik ēdieni bija nobaudīti, galdā atkal parādījās milzu toveris ar zelējamo tabaku, kam sekoja arī maišelis ar pīpējamo tabaku un banānu lapām tās ietīšanai.

Pats ciema vecākais dižojās ar savu lasīšanas prasmi, lēnām boksterējot no angļu valodas grāmatas pirmklasniekiem paredzētos tekstus (ar lielām bildēm un attiecīgo vārdiņu, kas pierakstīts katrai no tām blakus:)

Vakarā atgriezāmies pie mūsu saimniekiem. Kādu stundu pakavējāmies pie ugunskura, malkodami vietējo Lao Lao kandžu un klausīdamies skumīgas laosiešu dziesmas, bet tad jau arī piezagās nogurums. Mums tika ierādīts pīts paklājiņš lielajā istabā, kamēr paši saimnieki saspiedās uz cita paklājiņa blakus aiz sienas. Te gan jāsaka, ka laosiešu izpratnē istabas ir aizgaldi, ko atdala palmu pinums. Un vēl jāsaka, ka daļa cieminieku pie ugunskura turpināja aurot un, ka nama ārsienas arī bija palmu lapu pinums.

Kad no rīta atvērām acis, saimniece jau rosījās pa virtuvi, kas bija ierīkota pie mūsu kājām pie pretējās sienas.

Ieturējām visai spēcinošas brokastis ar putru un banāniem. Ciema meitenes uzmanīja, lai mums nekā netrūktu.

Viesmīlīgais ciemats drīz pazuda rīta miglā un mūsu ceļš aizvijās tālāk mālainajos pakalnos.

Neticami, bet kaut kur zem mums bija daudzstāvu karsta alu sistēma. Pa kādu ļoti šauru caurumu (pāris metrus bija jālien pazemē kā sliekai) nonācām milzīgā, krāšņu stalaktītu pilnā alu labirintā.

Apkārt gan valdīja pilnīga tumsa, bet, pateicoties meistarīgam piegaismotāju darbam, mums izdevās safotografēt lieliskas alu bildes. Likām ekspozīcijas laiku ap minūti un izgaismojām ar lukturīšiem dažādus alas līmeņus. Dažās bildēs vēl redzamas piegaismotāju atstātās pēdas:) Tiesa, ar griestu izgaismošanu bija arī nedaudz jāuzmanās, jo zem mums bija vēl vairāki pazemes stāvi. Reiz gandrīz ievēlos kādā caurumā.

Nākamajā ciemā vērojām, kā, skaļai radio translācijai dārdot, visi ciema iedzīvotāji vilka pa zemi milzu dēli un līdzināja kādu laukumu. Izrādījās – tās bija klaušas. Proti, ja kāds iedzīvotājs sev būvēja jaunu māju, visam ciemam bija jāiet palīgā nolīdzibnāt laukums.

Laukuma līdzināšana laikam bija pats grūtākais visā celtniecībā, jo tālāk atlika vien sapīt kopā dažas palmu lapas. Gala rezultātā tika iegūts šāda paskata miteklis. Bijām khmu tautas apdzīvotā ciematā, tādēļ te mājas tika celtas uz zemes, nevis uz pāļiem.

Ak tavu laimi – pirmais veikals mūsu pārgājiena laikā! Nespējām atteikties no malka Lao beer. Ja godīgi, nekā vairāk jau tur arī nebija, ja nu vienīgi Ķīnā ražoti snaki krāsainos čaukstīgos papīrīšos.

Čilli ir neiztrūkstoša visu ēdienu sastāvdaļa.

Būdiņa pie mājas, kurā ģimene izmitina savu meitu, kad tā sasniedz 15 gadu vecumu. Meita sāk gulēt atsevišķi no ģimenes, un katru nakti pie viņas var iegriezties kāds no ciema puišiem. Ja puisim meita iepatīkas, abi svin kāzas. Ja ne, citu nakti nāk cits puisis.

Viesojāmies kādā khmu ģimenē, kas mūs cienāja ar ūdenspīpi. Interesanta konstrukcija – cigareti iesprauž bambusa caurulē, kas pildīta ar ūdeni, un dūms jāsūc pa caurules resno galu (ja vēl varētu tur degunu iedabūt, tad sanāktu tāda kā inhalācija:)

Sasniedzām lielceļu un nonācām atpakaļ civilizācijā. Pusdienas ieturējām vietējā restorānā. Telpa bija noformēta ar kādas labdarības organizācijas izplatītajiem plakātiem, bet gaidītā restorāna virtuve tomēr izrādījās tikai sievu bariņš, kas turpat aiz stūra plūca mums zosis un vārīja zupu.

Vakarā sasniedzām Kambodžas – Ķīnas lielceļu.  Ķīnas tuvums visam uzlika savu zīmogu. Viesnīca bija noformēta tipiskā ķīniešu stilā un arī tirgus placī valdīja ķīniešu ēšanas tradīcijas.

Nākamajā dienā mums priekšā 8 stundu brauciens līdz Luang Prabangai, kur mūki katru rītu garā rindā dodās pēc pārtikas ziedojumiem. Bet tas jau ir cits stāsts… Sekojiet mums Facebook, Twitter, Draugiem.

Uz Laosas-Kambodžas ekspedīcijas lapu!