Melnās jūras piekrastē pie Batumi

Te nu mēs beidzot esam. 4×4 Gruzijā ir sasniedzis Melno jūru. Vietiņa izrādās visnotaļ vientulīga. Plašajā pludmalē sauļojas tikai viena govs, kura nemīl filmēties ar GoPro.

Garām slīdošās piekrastes ainas līdz Batumi stāsta par aizgājušo godību, par ļaužu pilniem atpūtas namiem, kuros atjaunoja savas darba spējas strādnieki, zemnieki un inteliģence no visas plašās savienības.

Piejūras apbūve šobrīd ir tikpat askētiska un varbūt nedaudz nevīžīga, kā visur citur Gruzijā.

Mierinām sevi ar domu, ka tā jau tikai perifērija. Drīz pa varenu papeļu aleju tuvojamies Melnās jūras metropoles – Batumi, centram.

Un ko mēs tur satiekam…

Nē, nē, nav jau tik traki. Ir arī lieliska promenāde ar dažām ultramodernām konstrukcijām. Žēl vienīgi, ka tam atsperu tornim visi lifti jau ir salauzti.

Ir, protams, arī tāda kūrortu klasika, kā kolonāde un piejūras parks ar pingponga galdiem.

Bet pāri visam slejās neparasts arhitekta domu lidojums ar zelta ragu, panorāmas ratu un milzīgu neona lampiņu displeju, kurā plandās Gruzijas karogs.

Pēc pamatīgas izstaigāšanās sirdi sasilda vecais labais kvass no mucas. Garšo gandrīz kā toreiz, bet tomēr nedaudz savādāk.

Un tad, tikai dažu kvartālu attālumā nonākam citā pasaulē – mazajā Venēcijā. Marmora flīzes, klusas klavesīna skaņas un figūriņas, kas maršē ap pulksteņa torni apaļās stundās. Vai šis arī ir Batumi?