Nedēļas nogale Romā
Šis stāsts būs par nedēļas nogali Romā – vienā no Eiropas senākajām pilsētām. Roma dibināta pirms 2760 (!) gadiem. Staigājot pa šo vēstures un kultūras vērtībām pārpilno pilsētu, var sastapties ar dažādu laikmetu liecībām. Varenās kolonnas un arkas te stāv jau no mūsu ēras sākuma – no Romas impērijas laikiem. Savukārt patiesu krāšņumu Roma ieguva renesanses un baroka laikmetā – 16. gadsimtā, kad Romas katoļu baznīca kļuva neiedomājami bagāta un veicināja pilsētas uzplaukumu.
Pastaigu sākām ar senākajiem laikiem. Kas gan vēl labāk varētu raksturot Romas impērijas uzplaukuma periodu, kā tās slavenā gladiatoru arēna – Kolizejs. Celta mūsu ēras 80-tajā gadā, tā spēja ietilpināt 55 000 skatītājus.
Grūti iztēloties, kas toreiz notika šajās akmens un marmora terasēs.
Te kāds zīmējums, kurā mākslinieks atainojis arēnas sadzīvi pirms 2000 gadiem. Romieši sanāca arēnā jau no rīta. Pārtraukumos, kamēr tika aizvākti nogalinātie dzīvnieki un mainītas dekorācijas, viņi dzēra vīnu, grillēja gaļu un klausījās muzikantu priekšnesumos. Viens otrs arī sakāvās…
Zem arēnas bija vesels tuneļu labirints. Zvērus turēja būros un izcēla virszemē ar vinčām. Tāpat tika mainītas arī dekorācijas. Arī gladiatori mitinājās šajos pagrabos.
Neticami, bet milzīgo arēnu no saules pasargāja vara plāksnes, ko novilka kā žalūzijas pāri visai arēnai. Pirms 2000 gadiem…
Romu dibināja Romuls. Leģenda vēsta, ka viņi ar dvīņu brāli Remu tika atstāti mežā, kur tos baroja vilku māte. Abi pieauga par skaistiem jaunekļiem un labiem kareivjiem un nolēma šajā vietā dibināt pilsētu. Jāsaka gan, ka Romu dibināja Romuls viens pats, jo kādā strīdā viņš savu dvīņu brāli Remu nogalināja. Skarbi laiki.
Aiz arēnas sākas Romas vissenākā daļa – Palantīns. Tieši te mežā tika atstāti Rems un Romuls. Tagad Palantīns ir lauki ar drupām un vairāku piļu un villu paliekām. Diezgan karsta vieta pusdienas saulē. No Palantīna kalna paveras skats uz maksimāli lielo zirgu skriešanās arēnu Circus Maximus. Tā būvēta 4-tajā gadsimtā pirms mūsu ēras! Un tribīnēs, kas to apjoza no visām pusēm, tā spēja ietilpināt trešdaļu miljona (300 000) skatītājus!
Tas, ka pie ratu rumbām esot stiprināti pīķi, kas sadragāja pretinieka ratus, gan esot izdomājums. Cīņas esot bijušas godīgas – uz ātrumu.
Un te kaijas portrets virs senā Romiešu Foruma. Kaijām te dikti patika pozēt.
Romiešu Forums. Vieta, kur pulcējās baņķieri, juristi, tirgotāji, brokeri un ubagi. Vieta, kas bija Romas politiskais, juridiskais un ekonomiskais centrs. Ar milzu baziliku pašā tā vidū un triumfa arkām abās pusēs. Te dažu mākslinieku vīzijas par to, kā te izskatījās pirms diviem tūkstošiem gadu.
Dabā varenās impērijas centrs šobrīd ir vien kolonnu drupas zālājā:(
Sēžu pie Vestas tempļa drupām. Tas ticis uzskatīts par Romas svētāko svētnīcu.
Tā tas izskatījies toreiz:
Aiz Foruma sākas Romas ielu labirints, kam pāri slejas majestātiskais monuments pirmajam Itālikas karalim, ko, kā tādu Purvciema deviņstāveni, romieši iebūvējuši pašā pilsētas centrā.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Campo de Fiori – rajonu, kas slavens ar savu tirgus laukumu. Laukuma centrā uz tirgotāju pūli dziļdomīgi noraugās Džordano Bruno, ko te sadedzināja uz sārta 1600. gadā. Tirgus laukums ir lieliska vieta nelielām pusdienām.
Tālāk cauri akvedukta paliekām slīdam uz Tebras otru krastu, kur atrodas Trastevere – viens no jaukākajiem krodziņu rajoniem Romā.
Te atrodas dažas kulta picērijas, kur rinda stāv ārā pa durvīm. Tiesa, Romas pica gan pārāk nesajūsmina ar savām garšas īpašībām. Siera ir maz un picai pietrūkst sulīguma. Vienīgais, par ko var sajūsmināties, ir mīklas biezums, t.i. plānums.
Atceļā zem Romas senākā tilta Ponte Fabricio, kas būvēts 62. gadā pirms mūsu ēras, atrodam savu 500-to ģeopunktu (geocache). Tā nudien ir iedvesmojoša vieta. Līdz slēpnim var nokļūt vienīgi apejot riņķī visai spocīgajai salai.
Svētdienas rītu, protams, uzsākam ar Vatikānu. Pāvests diemžēl tieši šajā nedēļas nogalē aizlaidies uz Svēto zemi, tādēļ varam viņu vērot vienīgi Sv. Pētera laukuma lielajos ekrānos.
Toties visi Romas baznīcas sa… sarūpētie un saglabātie dārgumi droši glabājas Vatikāna muzejā. Tādas vērtības! Daudzas no tām atceros no vēstures, mākslas u.c. grāmatām.
Kurš gan nezina šos klasiskos darbus! Piemēram Apollonu, kurš te mierīgi stāv tūristu pūļa vidū. Vai Kristu, kurš groza acis, ja iet garām milzīgajam paklājam.
Sv. Pētera bazilika ir katoļu baznīcas centrālais svētnams. Ar milzu altāri centrā, pāvestu mūmijām un pazemes eju aiz kādas kolonnas.
Slepenā pazemes eja no Vatikāna stiepjas uz Sant Angelo cietoksni pašā Tebras krastā. Tā ir vairāk kā kilometru gara. Eja esot bijusi paredzēta Pāvesta evakuēšanai nemieru laikā.
Pēc svētceļojuma varam beidzot iejukt ļaužu pilnajās vecpilsētas ielās. Šodienai esam atstājuši krējumu – skaistākās vecās Romas ielas un laukumus. Sākam ar vēl vienu kulta vietu – Trevi strūklaku. Kādreiz te bijis viens no ūdens ņemšanas punktiem uz slavenā Romas akvedukta. Tagad tā ir vieta, kur pulcējas visi Romas tūristi. Ar grūtībām izlaužamies līdz baseinam, lai iemestu pāris monētas. Tas uz atgriešanos. (Jāsaka, ka tas nostrādāja, jo atgriezāmies te vēl vairākas reizes, maldoties pa apkārtnes ieliņām)
Tālāk uz Navona laukumu, kura centrā burbuļo lieliskā Bernini strūklaka – 4 upes. Vienai no tām – Nīlai, Bernini aizklājis seju, simbolizējot tās neskaidro izcelsmi.
Tuvojas saulriets. Ir viena vieta Romā, kur noteikti jāaiziet saulrieta laikā. Tās ir slavenās Spāņu kāpnes. Kāpnes tika pabeigtas 1726. gadā un kļuva par mākslinieku modeļu pulcēšanās vietu. Šobrīd gan modeles ir nomainījuši neskaitāmi mugursomnieki.
Kad saule norietējusi, varam doties uz pašu Romas sirdi – uz Panteonu, visu Dievu templi, ko 118. gadā būvējis imperators Hadrians. Tam ir kaut kāds maģisks spēks. Katru reizi, kad man ir sanācis atgriezties Romā, pirms aizbraukšanas es piesēžu laukumā pie Panteona.
Roma ir pilsēta, kurā vienmēr gribās atgriezties. Uz atkalredzēšanos, Roma!
