Pamirs: pirmais mēģinājums uzkāpt 7134m augstajā Ļeņina smailē

Pamirs. Viens no pasaulē varenākajiem kalnu masīviem. Te kopā saplūst varenie Himalaji no dienvidiem, Tjanšans no austrumiem un Hindukušs no rietumiem.

Pamira augstākās virsotnes pārsniedz 7000 m atzīmi un to ledus un sniega barotais Fedčenko ledājs ir garākais ledājs pasaulē. Vēl 19. gadsimta otrajā pusē šī kalnu valsts uz dienvidiem no blīvi apdzīvotās Ferganas ielejas, starp Sirdarjas un Amudarjas augštecēm, bija baltais plankums ģeogrāfijas atlantos un vilināja pie sevis arvien jaunus ceļotājus.

Viss sākās 1991. gadā, kad četri jaunieši, pabeiguši oficiālo alpīnistu nometnes programmu Alaja grēdā, domāja, ko vēl padarīt, ja reiz tik tālu ir atbraukts. Un, samainījuši aviobiļetes uz nedēļu vēlāk, nosprieda – kāpēc gan arī neuzkāpt 7134m augstajā Ļeņina smailē – vienā no augstākajām Pamira virsotnēm.

Laika nebija daudz, lai neteiktu nebija gandrīz nemaz. Vienā dienā, šķērsojot Alaja grēdu, bija jānokļūst no Ošas pa Lielo Pamira traktu līdz pat starptautiskajai alpīnistu nometnei Ļeņina pakājē. 8 stundu brauciens autobusa ejā starp semuškas un zālīti spļaujošiem večiem tiešām bija atspirdzinošs. Apmēram piektajā stundā autobuss beidzot piestāja tualetes pauzei.

29.07.91.

Pamodāmies ar gaismiņu. Sešos mums jābūt autoostā, tur sasolīts, ka mūs paņems pārpildītajā autobusā ( pa blatu).

…

Atkūlušies uzzinām, ka pazudusi gāze un autobuss aizkavēsies. Tā gaidām jau līdz deviņiem.

Antra ļoti grib tos augļus un mēs ar Kasparu beidzot izšķiramies Antriņai par labu. Tirgū kūsā dzīvība, bet mēs ātri iepērkam meloni, ābolus, persikus. Pa ceļam man sagribas saldējumu, ko pēcāk dabūju izmest pa logu, jo izrādās esam paguvuši bezmaz pēdējā sekundē.

Autobuss piebāzts līdz malām. Norūpējies Jānis mums uzmet nosodošu skatienu, bet nesalamājamies. Kad visi satupušies vai sagūlušies uz grīdas, sākas mūsu ceļojums. Vispār varēja nomirt. Visi augļi un tomāti ir saspiesti, mugursomas samīcītas, labi, ka paši dzīvi…

Kontrolpunktā Jānis, antra un kaspars paēd komunistisko plova putru, bet es pat nepaspēju uz toleti, sakarā ar ko viss ceļojums man sagādā lielas mocības. Pretīgs vecis vēl visu laiku rīvējas ar savu praķi gar manu pleciņu un nemitīgi spļauda zālīti kā cūka.

Pie kaut kāda pagrieziena izkāpjam ar krievu tūristiem, mums ar viņiem nav pa ceļam. Pirmā garāmbraucošā mašīna ar govi un teliņu sola mūs gabaliņu pavest uz nometni. Nobraucam 200 m, tālāk ar šiku autobusu, kurā izrādās 3 āriņi. Viņus kādā jurtā cienā ar kumisu un skābu negaršīgu sieru. Sīkie apmētā francūzi ar galošām un jau grasās spert ar kājām. Tālāk krievs grib parādīt kamieli, bet nezin, kā tas ir angliski. Ar savām zināšanām paspīdam mēs. Tepat jau arī Starptautiskā alpīnistu nometne. Izbaudu tās atejas komfortu. Bet vēl ceļš nav galā. Mūs vēl paved metrus 500 tālāk. Atkal iekārtojamies “ņeudačna” – pie toletēm. Bet āriņiem vienalga, no rīta noskatāmies viņu rīta tualeti.

Uzceļam telti, paēdam un ejam gulēt, rīt lielais piegājiens.

Pēc astoņu stundu brauciena beidzot nonācām plašajā Kizil-Su ielejā. No šejienes beidzot paveras plaša panorāma uz Pamira kalniem.

Pirmā garāmbraucošā mašīna ar govi un teliņu sola mūs gabaliņu pavest uz nometni

Starptautiskā alpīnistu nometne 3500

30.07.91.

Pamodāmies tualetē, kur arī aizgājām gulēt. Uzsildījām 29.jūlija griķus, sapaunājāmies un devāmies “3 stundas” ilgajā ceļā.

Gājām pa zaļu pļavu un tur, kur tā beidzās, ceļš sāka iet kalnā. Tur bija arī uzcelts krusts un piemineklis. Kaspars lasīja lokus un noteica, ka pēc 2 st. būsim galā. Gājām augšā kalnā ik pa brīdim apdzenot vai atpaliekot no kādas grupas. Tad kāpām sarkanā kalnā, tad kāpām no tā lejā, un pavisam lejā nokāpuši sapratām, kāpēc daži gāja gumijas zābakos.

Pievārējām upi un finālā vēl noskatījāmies, kā viens francūzis iekrita ūdenī. Tad atkal kāpām kalnā ar cerību teju teju ieraudzīt nometni. Tā arī stundas 3 lavierējām pa ledu. Kaspars un Vita aizsteidzās, ka nebij nemaz vairs redzami. Mēs ar Jāni atpalikām, jo Jānim tā soma ļoti smaga, bet man tas slinkums. Labi vēl, ka tās plūmītes ieēdām. Mūsu kolēģi, necerēdami mūs sagaidīt, bija sagrabinājuši kabatā buljonu. Bet mēs tomēr atnācām. Pa ceļam vēl Janis mani izvilka no tās plaisas, kur es netīšām iekritu. Steidzīgi cēlām telti un prīmusējām, jo aukstums lika sevi manīt. Ēdām mannu ar tēju un tad vēl teltī speķi ar sīpoliem, jo sabojājās laiks. Kad sāka tumst, laiks uzlabojās. Tika veikti pēdējie sagatavošanās, krāmēšanās un dalīšanas, kā arī šūšanas darbi. Kaspars vēl uzvārīja sev zupu un tad visi likās labi izgulēties pirms atbildīgā uzkāpiena.

Nākamajā dienā, šķērsojot Ceļotāju pāreju, bija jānokļūst līdz bāzes nometnei 4200 uz Ļeņina ledāja. No pārejas mūsu priekšā pirmo reizi iznira viss kāpiena maršruts, kas izskatījās tiešām iespaidīgi.

Ļeņina smaile. Mums vēl grūti stādīties priekšā šī ledus giganta apmērus. Virsotne paceļas virs ledāja cirka vēl vairāk kā 3 kilometru augstumā. Kā ziemeļu, tā dienvidu nogāzes sasniedz 55 grādu slīpumu un ir izvagotas līdz 100 m dziļām ledus plaisām. Lavīnas te ir bieža parādība. Klimats kontrastains, Diennakts temperatūras svārstības pat vissiltākajā gadalaikā ir no +5 grādiem dienā līdz -30 naktī. Uzkāpiena laikā pāreja no saules ēnā var izsaukt temperatūras pazemināšanos par 15-20 grādiem. Vēji nopietni apgrūtina uzkāpienu, dažreiz pat apdraudot drošu pārvietošanos.

Negaidīti pārsteidza ļoti spēcīga straume no ledāja mēles iztekošajā upē. Viens francūzis tika norauts no kājām un aiznests kādus simt metrus uz leju.

Bāzes nometne 4200 metrus virs jūras līmeņa. Nākamajās trīs dienās, bez nekādas papildus aklimatizācijas, bija jāuzkāpj virsotnē. Katru dienu bijām plānojuši veikt 1000 augstuma metrus un ceturtās dienas vakarā jau būt lejā Starptautiskajā alpīnistu nometnē.

Sešos rītā, paņēmuši no meitenēm visas siltās drēbes, kādas vien varējām uzvilkt, divatā devāmies Ļeņina ziemeļu sienas virzienā.

Stundas laikā bijām pie sienas. Te nu bij jāsien klāt koškas [arī kaķi, kramponi vai dzelkšņi]. Vairākas stundas kāpām pa stāvo ziemeļu sienu, šķērsojot nevienu vien pamatīgu plaisu.

Rēķinam, ka kritiens 100 m dziļā plaisā varētu līdzināties lēcienam no 30-tā stāva.

Pusdienas svelmē nonācām uz Pannas – liela ledus cirka apmēram 5000 metru augstumā. Pilnīgs klusums. Vāram tēju, atpūšamies. Apakšā skaidri redzams Ļeņina ledājs un bāzes nometne. Šajā šķietami drošajā vietā gadu vēlāk lavīna apraka 40 alpīnistus.

Pēcpusdienā nonākam nometnē 5300. Augšā uz kores novērojam sniega karodziņu. Tas neko labu nevēstī – augšā trako vētra. Pret vakaru laiks ievērojami pasliktinās. Staigšus ceļam telti. Retinātajā gaisā slikti strādā prīmuss.

Rīts. Aiz telts sienām trako vētra. Mūsu plānajā parašūta teltī pa nakti sanests daudz sniega. Sāp galva. Stundas laikā pieņemam lēmumu – atgriezties bāzes nometnē.

Fantastisks rīts! Vējš gāž no kājām un kuru katru mirkli var aizraut mūsu telti. Tā plandās ledainajos plašumos kā piepūsts balons. Vienam visu laiku jāsēž iekšā, lai tā neaizlidotu no ziemeļu sienas.

Lejupceļš. Stāvākos posmus pārvaram glisējot ar leduscirtni. Jānis bremzē pirms kārtējās plaisas.

Cik labi atkal būt visiem kopā! Iekrītam teltī, veramies pa atvērtajām durvīm uz kalniem un izbaudām, kā meitenes mūs aprūpē.

Naktī daudz snidzis.

Līdz lidmašīnai tikai dažas dienas. Šoreiz tiešām laika un arī ekipējuma bija par maz, bet…

Bet pēc pāris gadiem, nu jau nopietnāka grupa Ata Plakana vadībā, apbruņojusies ar augstkalnu inventāru un lielām pārtikas rezervēm, atkal dodas Pamira virzienā…