Patagonija 2: leģendārie transkontinentālie ceļi Ruta 40 un Carretera Austral
Pēc Čīles vulkānu un lietusmežu iepazīšanas atkal slēpjam pārtiku, atkal 4 dokumentu kontroles lodziņi robežas katrā pusē, un esam atpakaļ Argentīnā. Mūsu mērķis – no Dienvidamerikas kontinenta vidienes nokļūt līdz pat tālakajam dienvidu punktam – Ugunszemei. Mums var palīdzēt 2 episki lielceļi – Ruta 40 un Carretera Austral.
Novads virs Bariloche ir ļoti gleznains. Ir vērts izbraukt tā saukto 7 ezeru ceļu – Ruta de los Siete Lagos.
Esam atgriezušies Barilochē – tūrisma aģentūru, restorāniņu un jauku viesnīciņu pilsētā. Te kādas bodītes noliktavā samainām čupiņu naudas. Argentīnas īpatnība – oficiālais bankas kurss ir 2 reizes sliktāks kā melnajā tirgū, tādēļ jebkura naudas mīšana notiek visādās vārtrūmēs, šaurās ejās vai citās tumšās un maksimāli bailīgās vietās. Bez garantijas, protams…
No šejienes līdz pat Ugunszemei cauri visai Patagonijai stiepjas Ruta 40. Paralēli Čīles pusē ir otrs transkontinentālais ceļš – Carretera Austral. Mūsu mērķis ir izmēģināt abus. Ņemot vērā to, ka Carretera Austral pa laikam apraujas dziļajos Čīles fjordos un tie ir jāšķērso ar prāmi, pirmo ceļojuma posmu mēs brauksim pa Argentīnas pusi – pa Ruta 40.
Mūsu nākamā naktsmītnes pilsētiņa El Bolson ir visai neparasta – to apsēduši hipiji.
Viņi ne tikai sēž visos parkos. Viņi arī maršē pa centrālo ielu pāris, pēc izskata vācu pēckara laika emigrantu, vadībā.
Jā, lai nu kas, bet gaļa te atkal jau ir lieliska. Vakarā iestiprinamies kādā ēdnīcas izskata ēstuvē, kur par mazām naudiņām pasniedz brīnišķīgu 400 gramīgu Argentīnas steiku.
Atkal slēpjam pārtiku, atkal 4 x 2 dokumentu kontroles lodziņi un esam atpakaļ Čīlē. Nākamais ceļojuma posms – pa leģendāro Carretera Austral – planētas vientulīgāko lielceļu.
Faktiski jau Carretera Austral bija neoficiālais nosaukums 20. gadsimta lielākajam Čīles būvniecības objektam – Pinočeta lielceļam. Čīles pusē ir ļoti skarbi apstākļi lielceļa būvniecībai un arī tā ikdienas uzturēšanai – maz iedzīvotāju, klintis, dziļi fjordi, vietām pat mūžīgais sasalums… Agrāk savienojums ar Čīles dienvidiem notika pa Argentīnas pusi – pa 40-to ceļu, taču Pinočeta diktatūras laikā, saasinoties attiecībām ar Argentīnu, tika nolemts būvēt pašiem savu ceļu.
Kā liecina šis monuments – Ģenerālis Augusto Pinočets to izbūvējis 1976. gadā.
Par šo posmu nav pārāk daudz ko rakstīt. Jābauda vientulība un jābrīnās, ka vietām ir pat uzliets asfalts.
Tumsiņā esam pirmajā puslīdz apdzīvotajā ciematā – Puyuhuapi.
Vai tiešām uz šejieni vajadzēja būvēt transkontinentālo maģistrāli? Nopietni? 🙂
Te ieskats tradicionālajā Čīles dienvidu arhitektūrā.
Autoserviss
Pirms tālā ceļa nolemjam apmeklēt rajona centrālo restorānu. Tripadvisorā gan nekas par to nav sacīts(?)
Un, kāds nepatīkams pārsteigums, neskatoties uz kārdinošo ēdienkarti, tas ir ciet!
Kādā lēnākā ceļa posmā ievērojam, ka priekšējā auto piekabē sēž tāds dikti latvisks personāžs. Katrā ziņā nemaz neizskatās pēc čīlieša. Šeit, netālu no Ugunszemes, uz planētas vientulīgākā ceļa? Nopietni?
Jā, pilnīgi nopietni! Esiet pazīstami – Mārtiņš Zviedrs. Atdzinis kādu jahtu no Eiropas un pie viena nolēmis izmest ar stopiem aplīti pa Patagoniju:)
Queulat National Park – vieta, kur beidzot var sajust pirmo ledāja elpu. Milzīgias “karājošais” ledājs ielejas galā ir gana iespaidīgs nobeigums 80 kvadrātkilometru ledus laukam.
Miestiņš ar nosaukumu Kojhaika slavens ar saviem ģipša zvēriem. Tie ir visur, kur vien pagriez skatu. Pa centrālo parku tiek dzītas milzu aitas, te kādā laukumā zirgi… Varētu padomāt, ka viņiem pietrūkst dzīvo lopu.
Lama, alpaka.
Nu tad beidzot arī pirmās zelta lapas! Kad plānojām ceļojumu, rēķinājāmies ka Patagonijā rudenī būs ļoti skaisti. Tomēr attālumi izrādījās tik milzīgi, ka rudens visur vēl nebija paguvis ierasties. Līdz pat šai paralēlei valdīja vasaras beigas, taču no šejienes uz dienvidiem mēs brauksim arvien dziļāk zelta rudenī. Baudiet nākamajās sērijās!!!
Pie inženiera Ibaņesa ostas (Puerto Ingeniero Ibáñez) Carretera Austral pagriežās dziļāk kalnos, solot sniegu, ledu un grūtus braukšanas apstākļus un beigu beigās atduroties lielākajā kalnu ledājā uz mūsu planētas (neskaitot Grenlandi, protams). Šī ir pēdējā vieta, kur varam vēl pārbraukt uz Argentīnas pusi, lai turpinātu līdz Ugunszemei.
Sajūsminamies par askētiskajām divstāvu rindu mājām:)
Šī mierīgā zili zaļā ezera galā mūs atkal gaida Argentīna. Lai nebūtu jābrauc ezeram apkārt pa tālo galu, izvēlamies alternatīvu mazu celiņu pa šo ezera pusi, kas, ja var ticēt kartei, arī šķērso robežu un turpinās Argentīnas pusē.
Slēpjam pārtiku, gatavojamies 4 x 2 lodziņiem un tiekamies (atkal) Argentīnā! Sekojiet Adventures.lv ! 
