Sāmsalā maijā zied visi meži
Tālāk braukt ar prāmi… Tā sākās mūsu maija brīvdienas Sāremā – igauņu salā, kas atrodas vien nieka 24 km no Kurzemes piekrastes, un ko līvi bija iesaukuši par Sāmu salu. Tiesa, no Kurzemes pa taisno tur aizpeldēt ir diezgan sarežģīti, tādēļ nācās vien mērot 255 km līdz Virtsu un tad izmantot igauņu prāmja pakalpojumus.
Maija sākumā Sāmsala bija pārvērtusies par dzeltenu, baltu un zilu puķīšu paklāju. Tik daudz puķīšu vienuviet vēl nebijām redzējuši!
Pa ceļam Muhu salā paspējām apskatīt pāris vietējos brīnumus, piemēram 13. gadsimta baznīcu, kas veidota šim reģionam tik tradicionālajā stilā.
Tad vēl arī igauņu kino mākslas hipsteri Juhan Smuuli, kas vērās jūrā no visnotaļ arhaiskā Koguvas ciemata pludmales.
Ziedēja tiešām visur! Grāvmalas bija puķu piekaisītas un visi meži arī.
Apmetāmies kādā mīlīgā lauku sētā ar jaukām, apkurināmām mājiņām un lapeni, kurā saimnieki bija izstādījuši alus bundžu kolekciju. Sāmsalas lauku sētās netrūkst arī tādas ekskluzīvas izklaides iespējas, kā piljards un massaaža.
Ziedēja pat pļava, kurā pirms 4000 gadiem norisinājās dramatiski notikumi – te nogāzās Kāli meteorīts. Aprēķināts, ka Kāli krāteri varēja radīt 20-80 tonnas smags meteorīts, kas ar ātrumu 10-20 km/sekundē ielidoja Zemes atmosfērā. Apmēram 5-10 km augstumā tas sasprāga fragmentos, no kuriem vismaz astoņi sasniedza Zemes virsmu un izveidoja dažāda lieluma krāterus. Trieciena rezultātā tika pārvietots apmēram 81 tūkstotis dolomīta nogulumiežu. Augi tika iznīcināti apmēram 6 km apkārtnē. Tolaik šīs ziedošās pļaviņas vietā valdīja vieni vienīgi dūmi un uguņi!
Arī meži ziedēja.
Vienīgi pie jūras bija tā pelēcīgāk, toties te bija grill. Cepuri nost sāmsaliešiem – grilla vietas te ierīkotas visapkārt salai. Grūti pat izvēlēties savējo.
Sāmsala noteikti nav tā vieta, kur saule spīd 365 dienas gadā. Un tomēr viņi paļaujas uz saules pulksteni.
Un šis te ir episkais Pangas stāvkrasts, kas vietām sasniedz pat 21 m augstumu. Tiesa, lai tiktu lejā, ir jāpaiet kāds kilometrs uz priekšu, kur manīgi cilvēki ir nostiprinājuši virvi.
Staigāšana pa apakšu ir droša, kamēr vien kārtējie letiņi no augšas nesadomā mest jūrā akmentiņus…
Vietām gan paisuma laikā ar sausām kājām gar krastu ir grūti izstaigāt.
Jā, un vēl viņiem te Sāmsalā viss ir ļoti zaļš. Dažādos toņos, bet zaļš.
Pie nākamā stāvkrasta varēja pieripināt ar auto. Tās bija iespaidīgas klintis, ko viņi te sauc par Suuriku panku.
Mūsu navigators ierosināja tālāk uz Kipsāres bākas pusi doties pa īsāko ceļu, t.i. tieši pa stāvkrasta augšu. Teorētiski tas nebija aizliegts, jo nevienas sliktās ceļa zīmes te nemanīja.
Taču praktiski tas tomēr nebija labākais no ceļiem. Egļu biezoknis vēl bija ziediņi, salīdzinot ar …
… salīdzinot ar posmu, kurā ceļš sāka vīties starp meža ezeru un purvu.
Vietām nācās bruģēt sliedes ar zariem un baļķēniem.
Atpakaļ pie civilizācijas atgriezāmies tieši īstajā brīdī – uz pusdienām. Lai pie tām tiktu, pašiem bija jānoskata un jāizķeksē no dīķa kāda forele. Bet cik garšīgi! Vietējais pavārs 20 gadu laikā bija izkopis foreļu grillēšanas mākslu līdz prātam netveramām niansēm. Tiešām lieliski!
Sāmsalas galvaspilsētā Kuresārē vēl 18. g.s. varēja iekļūt pa šādu akmens tiltu.
Kuresāres pili šobrīd masveidā apdzīvojuši dažādi padomju laika personāži. Sāremiešiem laikam nostaļģija pēc tiem laikiem…
Dzirnavu krogs – vecākā ēstuve Kuresārē, centās pārsteigt ar jēra gaļas desām, pašbrūvētu medalu un citādiem labumiem.
Lai paskatītos no šīs puses uz Kurzemi un Kolkas bāku, nolēmām aizbraukt līdz Sāmsalas tālākajam dienvidu punktam – Sēres bākai. Kolkas piekrasti tiešām varēja saskatīt pat ar neapbruņotu aci.
Savulaik šis bija stratēģisks punkts, no kura kontrolēja kuģu ieeju Rīgas līcī. Par to liecināja ne viens vien apkārtnes objekts.
Stilīgs bija mežā nomaskētais Stebela aizsardzības tornis. Šeit 1940. gadā bija uzmontēti pāris pamatīgi lielgabali.
Un arī šie simetriskie akmeņi izrādījās nevis kādi senkapi vai svētvieta, bet gan prettanku eži.
Toties šie te tornīši gan bija celti no sirds. Tā šeit izveidojusies par tradīciju – katrs ceļinieks, kas brauc pa šo piekrasti no Sēres bākas, sakrāmē savu akmeņu tornīti. Mēs arī!
Toties pāris kilometrus tālāk akmeņainā piekraste jau atkal pārvērtās purvā.
Bet mums jau ar piekrastes purviem vēl bija par maz. Tā nu devāmies uz slavenajiem Koigi kūdras purviem, kuros esot iestigusi šāda tāda Eiropas naudiņa.
Sākumā viss bija ļoti lepni – tornis, norādes, taka kā vācu autobānis..
… bet tad Eiropas naudiņa beidzās un sākās tiešām interesanta purva taka, kas vietām bija lieliski integrējusies dabā:)
Uz redzēšanos, Sāmsala! Vēl palika daudzas lietas, ko skatīt.
Lai atpakaļceļš nebūtu jāvada ar kurkstošiem vēderiem, iesakām apciemot foršu krodziņu Pērnavā – Aleksandri pub. Nenožēlosiet!
