Sardīnija: Adventūristu piedzīvojumi Adventure Camp Sardegna laikā – VIDEO
Kad ielidojām Berlīnē, bija pavasaris. Easy Jet lidmašīnā cilvēki kaut kā jocīgi kāpa iekšā pa četri – trīs puiši un meitene, visi ar tūristu mugursomām. Nākamajā rītā, sēžoties lidmašīnā uz Olbiju, nez no kurienes atkal iznira tās pašas jocīgās četrotnes. Gandrīz kā Matriksā.
Bija skaists, saulains svētdienas rīts. Lidmašīna nepalaidās. Tad, pēc sestdienas vakara noguruši, no gultas tika izrauti pāris Lufthansas tehniķi. Viņi par kaut ko ilgi runāja ar pilotu, laikam centās viņu pārliecināt. Lidmašīna palaidās. Pusceļā, kad bijām sasnieguši lidojuma augstāko punktu, pilots pavēstīja, ka lidmašīnu esot izdevies saremontēt. Tas bija labi, jo līdz šim mirklim liela daļa pasažieru mocījās neziņā.
Olbijā daudz nekavējāmies, jo mums bija jāapmeklē Neptūna ala – karsta veidojums zemes ragā aiz Alghero. Skaisti. Iesaku. Viena no retajām alām, kurā redzami prāvi pazemes ezeri.
Tiesa, nokļūšana līdz alas ieejai nebija nekāda vieglā – nācās krietni kāpt pa trepēm – apmēram 646 pakāpienus, līdz nonācām līdz pašam jūras līmenim.
Braucām pāri visai salai. Vietām ceļi bija grūti izbraucami. Īpašas problēmas radīja izbraukšana cauri ganāmpulkam, kamēr jau neiemanījos, ka šie lopiņi respektē tikai un vienīgi apdzīšanu pa kreiso pusi.
Pret vakaru beidzot ieradāmies Cala Gonones kempingā. Mājiņas, ko bijām jau laicīgi pasūtījuši, izrādījās pilnīgi un līdz pēdējam aizņemtas (tieši tāpat bija izgājis visām pārējām komandām). Tomēr, kempinga saimniecei skaļi sasaucoties ar savu vīru, notika brīnums – vecais atcerējās redzējis brīvu vienu par mājiņu pārtaisītu karavānu. Tad notika vēl jo lielāks brīnums – tieši blakus otrā tādā veidojumā vakar tika izmitināti mūsu komandas biedri. Adventūristi nu bija pilnā sastāvā! Grūti bija nenosvinēt šādu satikšanos ar Auchanā iepirktajām tīģergarnelēm par 6 EUR (700 g šķīvis!) un vīna balonu. Sarkanā vīna.
Draugiem vakar bija gadījusies neliela ķibele. Viņu nieka simts km noskrējušais nomas Fordiņš bija nolēmis piekalnītē viens pats pavizināties. Tālu gan nebija ticis – tepat vien līdz sākumskolas sētai. Pašam maza skrambiņa, bet sēta nonesta pilnībā. Negribēdami iepazīties ar itāļu bērnu vecākiem, mūsu draugi centās ātri vienoties ar mūrnirku. Vēlāk šai ķibeļu sērijai piepulcējās arī nolauzta mājiņas atslēga, sasista glāze un citas mazāk svarīgas lietas, piemēram, nolauzta velosipēda stūre – tā velosipēda, ar kuru rīt jāstartē sacīkstēs.
Klāt bija jauns rīts un mūsu nometne bija sākusies.
Kristaps daudz runāja par neparasto vidi, kas mūs te visapkārt sagaidīšot. Daudzi šādus mājienus uztvēra ar skepsi, tādēļ viņš ierosināja šodien pat doties nelielā pārgājienā, lai ar minēto neparasto vidi iepazītos.
Otrās stundas beigās, kad žonglējām virs Cala Gonones 600 m augstumā, bija jāpiekrīt, ka piedzīvojumu sacensībām kalnos ir sava specifika…
..kaut vai dēļ žiletes asuma akmens šķautnēm, kas atstāja mums tikai divas iespējas – vai nu trāpi tai tieši virsū, jeb kāja bluķī!
No šī akmens falla beidzot varēja redzēt mājas. Kristaps, protams, ierosināja skriet lejup pa nobirām, tomēr pieredzējušākās komandas izvēlējās autoceļu.
Otrā diena atnāca tik pat skaidra, kā pirmā.
Šodien nolēmām piešaut roku velo un jūras laivu posmiem.
Laivu posmā visvairāk palika atmiņā trīs lietas
1) kā nesām laivas cauri visam Cala Gonones ciematam
2) cik viegli to laivu ir apgāzt un cik grūti tajā iekāpt atpakaļ, īpaši ja tā apkritusi uz krasta klintīm
3) ka piekrastes alu akmeņi ir nejauki asi. Ja, braucot iekšā alā, kāds vilnis tevi ar pauri piespiež pie alas griestiem, ieteicams valkāt ķiveri un cimdus.
Vēl Kristaps minēja, ka ne vienmēr mēs varēsim no krasta ūdenī iekāpt. Daži entuziasti tūdaļ pat steidzās meklēt risinājumu šādai situācijai.
Te nu jāatzīstas nelielā sānsolī. Kopā ar atbalsta grupu nespēju atteikties vilinājumam apmeklēt tuvējo Geocache punktu. Viens tāds izrādījās noslēpies uz pārejas pie vecās betonkas. Skaists skats – klinšu stabi ar milzīgiem vēja izgrauztiem logiem. Tas jau nekas, ka punkta koordinātes bija nepareizas un lika mums izrakņāties pa apkārtnē lielāko ērkšķu krūmu.
Trešā diena atnāca ar apbrīnojami skaidru rītu.
Kāds ierosināja doties uz klintīm un patrenēties klinšu posmam. Visi piekrita.
Šajā klintī Kristaps bija iesējis dulferēšanās virvi. Viņš jokoja, ka 30 m virve esot izrādījusies par īsu. Vispār jau viņa arī bija nedaudz par īsu.
Apkārtne mums tā iepatikās, ka pēcpusdienas aizvēnī atkal atgriezāmies kalnā, šoreiz lai atrastu klintīs noslēptos krāsainos balonus. Viss jau būtu forši, ja vien nebūtu to krūmu. Nekur nevar aiziet, ja ieperies kādā ērkšķu krūmu audzē. Pārvietoties varēja vienīgi pa kalnu korēm un upju gultnēm.
Vienubrīd uznāca migla. Tas bija jautri, jo visi orientieri pazuda.
Ceturtās dienas statuss bija neskaidrs. Sacīkstēm vajadzēja sākties vakarā, tomēr “ļoti aktīvs ievads” tika solīts jau 9:30. Tik aktīvs ievads sen nebija piedzīvots. Trīs stundu laikā paguvām aizmīties ar riteni līdz kādai kanjonā nomaskētai pludmalei, uzstīvēt hidras, appeldēt ap klinšu bluķi, iziet kanjoningā, aizmīties atpakaļ līdz kempingam, atkal atgriezties pludmalē, atkal uzstīvēt hidras, nolekt no bluķa jūrā, atkal iziet kanjoningu, atkal uzstīvēt hidras, atkal nolekt no bluķa un vēl uzkāpt tuvējā klintī. Atvainojos, ja sajaucu kārtību – kaut kā vēl nedaudz griežas galva.
Tikmēr 20 km tālāk atbalsta grupa meklēja kārtējo geopunktu. 20 km pēc azimuta dabā pārvērtās par 65 km līkumaina ceļa (vienā virzienā) un viesošanos neskaitāmos sānceļos. Beigu beigās ar piekto mēģinājumu izdevās uztaustīt takas sākumu.
Punkts ir… ir redzams kaut kur šajā bildē.
Un tad TĀS sākās. Tās, par kurām tik daudzi vietējie prasīja “What is this” un mēs atbildējām “No, no, do not think this is competition!”
Sākumā viss gāja gludi – nedaudz nogurdinošs miniens augšā pārejā, tad ar vējiņu lejā, jauks asfaltēts sānu ceļš, pēc pāris līkumiem liela māja, no tās uz ZA ceļa atzars, akmens krāvums 50m no krustojuma…
Tad parādījās organizatoru mašīna – visi tādi viltīgi viltīgi. Sapratām, ka kaut kas nav kārtībā…
Pēc labas pusstundas augstu kalnos uz briesmīgas Enduro trases, kas vismazāk atgādināja kartē iezīmēto ceļu, atradām jauko, iepriekš aprakstīto punktu. Piedzīvojumu sacīkstes Kristapa Liepiņa stilā bija sākušās.
Cik atspirdzinošs bija brauciens lejup blakus ielejā! Apkārt zaļoja vīnogulāji un čaloja kalnu upe. Tā nu pamanījāmies iebraukt blakus ielejas viszemākajā vietā, kur, kāds nu tur pārsteigums, pie akmens bluķa bija pielipināts KP2. Iepriekš izbaudītais pietiekoši skaidri liecināja, ka tuvākā stunda paies minoties atpakaļ 600 m augstajā kalnā. Kāds kaut ko ieminējās par aukstu alu. Augšā, lielajā Cala Gonones tunelī, satikās kādas 3×4=12 lampiņas. Drīz tās visas izkārtojās skaistā virtenē, kas ar 50 km/h vijās no kalna starpfiniša virzienā.
Jūras posms tradicionāli sākās ar laivotāju pārgājienu cauri ciematam. Tālākais bija kā pasakā. Laivas viegli slīdēja līdz pirmajai – apm. 5 km attālajai alai.
Pirmā ala padevās salīdzinoši viegli, lai gan viens otrs centās ielīst tās dziļumā pa plaisu, kur pat kaķis cauri netiktu.
Otrā ala pārsteidza ar pirmajiem stalaktītiem.
Saldais ēdiens gaidīja vēl pēc kilometriem četriem. Vesela alu sistēma ar vairākiem stāviem, ar stalaktītu pilniem kanāliem un gaiteņiem. Negribējās pat prom braukt, tomēr kontrollaiks atgrieza realitātē…
Pēcpusdienā aizsākās velo+kāju+klinšu posms. Līdz vecajam tunelim bija vairāki desmiti serpentīnu un teju 600 augstuma metri. Pēdējais posms bija jāveic pa vecu, ar oļiem nobirušu betona ceļu. Pret kalnu vēl neko, bet atpakaļceļā ātrumu uz tā bija grūti savaldīt…
Kaut kur ap šo vietu vajadzēja sākties kanjonam. Aha – tur jau kādi cilvēki rosījās ap spocīgu klinšu stabu. Nav šaubu, KP bija pašā augšā.
Kristaps bija ņēmis vērā iepriekšējo dienu nepilnības un šoreiz uzsējis 45 m garu virvi. Tiesa, pilnīgi vertikālā klinšu siena šoreiz arī izrādījās tieši par tik pat garāka.
Lieki piebilst, ka šo pašu gabalu pa ērkšķu krūmiem mēs vēlāk līdām atpakaļ.
Pēdējais sacensību posms solījās būt visinteresantākais. Coasteering jeb krasta izpēte. Paskatoties kartē ievērojām, ka paralēles šajā posmā saplūda kopā vienā līnijā tieši pie paša krasta. Vai tas nozīmētu klintis, kas beidzas tieši jūrā?
Akmens vanniņās krājās sāļi. No šejienes gar krastu ceļa tālāk vairs nebija.
Turpmāko distanci veicām pamīšus peldot un žonglējot pa aļģēm noaugušajiem plauktiem klinšu pakājē.
Pastaiga pa plauktu nebija nemaz tik nevainīga – katru mirkli kāja varēja iesprukt kādā no iezī izskalotajiem caurumiem un palikt tur uz visiem laikiem.
Šī iemesla pēc es pārsvarā tomēr devu priekšroku peldēšanai.
Kad nākamais KP – gigantiskā Millenium grota, bija jau gandrīz sasniegta, manu uzmanību piesaistīja kāda milzu ala, kas kā bezzobaina mute vīdēja metrus 10 virs jūras. Tā taču pilna ar stalaktītiem! Jūsu cien. autoram šajā mirklī nobrieda plāns par sānsoli. Kamēr Adventūristi kāptu uz Millenium grotu, es atrastu kādu plauktu klintī un aizlavītos līdz šai brīnumu alai.
Domāts – darīts! Te mūsu ceļi šķīrās – Adventūristi kāpa augšā uz grotu, es meklēju ceļu uz bezzobaino muti
Daži zobi jau tajā bija, pie kam galīgi nodzeltējuši.
Līdz Millenium grotai iznāca krietns kāpiens un tā bija milzīga.
Jūrā nez no kurienes saradās viļņi. Laiku pa laikam kāds pat pamanījās mūs noskalot no plaukta.
Te neliels video rullītis par visu šo pasākumu:)
Adventūristi ir finišējuši!
Saldajā ēdienā pēc sacensībām nekavējoties apmeklējām netālo Ispinigoli grotu ar Eiropā augstāko stalaktītu – 38 m. Šo pat esot aizliegts fotografēt.
Kaspars, Ainārs, Valdis, Ilze un atbalsta komanda – Vita, Reinis un Raivis.
Tiekamies atkal kādā Latvijas purvā!
