Grenlande

Sasniedzam nekurieni – bezgalīgi ledus klajumi uz visām debess pusēm

Grenlandes Ledus cepures ekspedīcija beidzot bija sasniegusi ledu. Sākām kāpt augšup pa ledus mēli. Sākumā nekas sevišķs – tikai dažas nieka plaisas.

Virs plaisām beidzot varējām noņemt no muguras nastas un sapakot ragavas.

Tad palika ievērojami stāvāks. Kādu brīdi pieķērām sevi pie domas, ka tādā stāvumā jāliek pie kājām dzelkšņi. Labi, ka pēcpusdienas saulīte ledu bija nedaudz mīkstinājusi. Kamēr jau varēja iecirst purngalus ledū, gājām bez palīgierīcēm. Vienīgi ragavas stipri vilka atpakaļ un slīpumā vairākas reizes apvēlās, paraujot vienu otru sev līdzi. Tas bija nešpetni!

Mūsu pēdējā apmetne uz cietzemes. Noskatījām vienīgo gludo klinti ledāja malā. Visu nākamo nedēļu nakšņosim tikai un vienīgi uz ledus, kurš, kā mēs zinām, atrodas nemitīgā kustībā.

Rīts. Augšupceļš turpinās. Ledus virsmu klāja vētrās sanestās smiltis un akmeņi. Nabaga ragavas…

Pirmajā atpūtas pauzē iejaucu Peronīnu. Tas ir mūsu Grenlandes bāzes nometnes šefa Roberta Peroni lolojums – sabalansēts uzturvielu maisījums, kam vajadzētu apmierināt visas organisma vajadzības – tā sauktā high-tech jeb kosmonautu barība. Teorētiski mēs varētu visu ekspedīcijas laiku pārtikt tikai un vienīgi no Peronīna. Sākotnēji tāds arī bija plāns, taču tad Andris atminējās kādu gadījumu: Viena ekspedīcija esot mēģinājusi šķērsot ledus cepuri tikai uz Peronīna, bet pēc nedēļas tas tā aizcementējis vēderus, ka nācies visus evakuēt. Nolēmām lietot to superpulveri ar mēru un vakarā atšķaidīt ar salami un makaroniem. Gan jau būs labi!

Parādījās pirmie ledus kristālu kalniņi. Atgādināja sāls kalnus.

Trakākais bija tas, ka starp tiem tecēja upes. Pārsvarā varējām tās šķērsot ar lēcienu un strauju ragavu pārvilkšanu.

Nonācām uz horizontāla ledus. Tiesa, arī tas nebija nekāds atrisinājums. Laku pa laikam ledāju šķērsoja kilometriem garas taisnas plaisas. Tad nācās meklēt sniehga tiltiņus. Uz pēcpusduienu tas nebija diezko droši, jo viss sniegs bija pamatīgi atlaidies un pārvērties lāmās.

Ap četriem atradām ledus ezeriņu un tam blakus sākām būvēt savu nometni. Pirmais uzdevums – nošķūrēt no telts pamata slapjo sniegu.

Priekšnamā sīc prīmuss, vārās tēja, Tāda kolosāla mājas sajūta.

Nākamajā rītā devāmies pretī bezgalībai.

Tālumā parādījās melni punktiņi. Vilkām ārā binokli – ka tik tie nav leduslāču melnie purniņi. Izrādījās tomēr 4 cilvēku grupiņa. Andris teica, ka uz ledus cepures nekad nevienu nav sastapis. Ar lielu interesi devāmies viņu virzienā, un viņi arī mainīja kursu uz mūsu pusi.

Izrādījās – minētie 4 punktiņi ir Šveiciešu – Vācu ekspedīcija, kas dzen pēdas viena ekspedīcijas dalībnieka vectēva atstātajam slēpnim. Vectēvs esot šķērsojis ledus cepuri 50 gadus atpakaļ un kaut kur šinī galā atstājis krājumus. Lai nu viņiem veicās tos atrast! (varu pačukstēt, ka pēc 10 dienām viņus atkal satikām. krājumus šie nebija atraduši)

Interesanti, ka vācu presē vēlāk parādījās rakstiņš, kurā pieminēta arī Eine Gruppe Letten:)

Nākamo nometni cēlām klajā sniega laukā. Viens no pirmajiem objektiem bija tualete. Tā tika veidota maza sniega valnīša formā aiz pēdējās telts.

Kolēģi gatavojās nopietnām vēja brāzmām. Aizsargvaļņi tika celti tradicionālajā vēju pusē.

Nākamajā rītā kalnu virsotnes pamazām izgaisa aiz apvāršņa. Nu slājām pa bezgalīgu, baltu ledus klajumu.

Pēcpusdienā sasniedzām vietu, kur apkārt nebija NEKAS. Uz visām pusēm tikai viens vienīgs baltums, kas plūstoši pāriet debesīs. Ilgstoši par to domājot, var… nu dažādi var notikt. Traki, ka arī kompass šādā vietā nepalīdz – pārāk tuvu polam un pārāk šķības tās magnētiskās līnijas.

Te arī cēlām savu nometni. Kā vienmēr, vispirms tapa tualete.

Andris bija perfekti ierīkojis savas telts priekšnamu – ar bedri sēdēšanai. Jāmācās no Grenlandes profesionāļiem!

Vakara saulītē centāmies apžāvēt savus dūnu guļammaisus.

Tualates pauze. Vismaz visi var redzēt, ka hauzīte aizņemta.

Pret vakaru palika riktīgi auksts. Kādi -10. kas būs naktī? Jau iepriekšējā naktī sapratām, ka -37 grādiem paredzētais augstkalnu guļammaiss te neko nepalīdz. Veselu kilometru biezais ledus slānis izdvesa tādu aukstumu, ka nekādām dūnām nebija pa spēkam to apslāpēt. Palīdzēja vienīgi trešais tūristu paklājiņš, ko ieklājām šķērsām zem muguras un gurniem.