Latvija

Sēlija – Latvijas piektais, vismazāk zināmais novads. Jaunjelgava un tās apkārtne.

Tags: dabas brīnumi laivošana pārgājieni vēsturiskas vietas

Ir tāds novads Latvijā, kura itkā nemaz nav. Piektais vēsturiskais novads – Sēlija. Un ir tāda pilsēta Daugavas viņā krastā – Jaunjelgava (pilsētas statusā kopš 1647 (!), kurā šobrīd mīt vien 1800 iedzīvotāji. Padzirdējuši par jaunu glempingu pie Daugavas, nolēmām tur aizdoties un pie viena apskatīt šo neparasto novadu. Tad nu pēc kārtas.

Te, Daugavas krastā reiz slējušās lepnas sēļu mājas. 1924. gada gadsimta plūdos ledus krāvumi mājas ieslaucīja Daugavā. Šogad saimnieki bijušo dzimtas māju vietā atklāja šo glempingu. Tāds izskatīsies mūsu nākamo dienu miteklis.

Jaunjelgava (bij. Frīdrihštate) bija nozīmīga Daugavas ostas pilsēta. 19. gadsimtā te saimniekoja ebreju tirgoņi, kas eksportēja Krievijas preces uz Angliju un Vāciju. Diemžēl pēc Daugavpils dzelzceļa atklāšanas Daugavas ūdensceļš zaudēja savu nozīmi un ebreji aizbrauca uz Rīgu.

Te senos laikos pie ostas drūzmējās kuģi.

Iespaidīgais 1912. gadā celtais pilsētas valdes nams

Staigājot pa senajām ieliņām (veselām divām:) tā vien gribējās iztēloties tos 19. gadsimta ebreju tirgoņus

Pilsētnieki staigāja lepnos ancukos, dāmas – kleitās. Uz ielas stūra laiskojās kārtībnieks.

Toreiz te esot bijis viss, kas ostas pilsētai pieklājas, pat vairākas prieka mājas.

Pievakarē izbaudām Daugavas rāmo plūdumu:)

Rīta plānošana. Šodien uz sēravotiem un Aklo purvu!

Braucot Sērenes virzienā, par sēru liecina it viss;) Ceļa malā ieraugām t.s. Sēlijas Yellowstone. Iespaidīgi! Uz ASV vairs var nebraukt, vispārīgam priekšstatam pietiks ar šo:)))

Ellītes purva sēravots. Ož stipri, garšo ne visai. Jācer ka pasmēlām pareizajā vietā, jo tāds speciāls avots jau nekur netecēja – vienkārši purva grāvis…

Aklais purvs. Mēģinot doties uz cīņu vietām pēc azimuta, ko norādīja šī senā norāde, iekūlāmies purvā:)

Labi, ka bija gumijnieki. Labi, ka akači nebija pārāk izsalkuši.

Un tad vēl sāka līt…

Visur ziedēja vaivariņi. Skaistākais mirklis, lai paviesotos purvā.

Glābiņš – laipas!

Pa ceļam uz Staburagu interesants artefakts – PASTS TELEFONS TELEGRĀFS

un šie afišu stabiņi Staburaga ciemā:)

Te kādreiz bija estrāde, jeb pareizāk sakot – noeja uz estrādi…

Maģiskā, apdziedātā Staburaga klints. Tāda tā izskatījās vēl līdz 1966. gadam.

Šīs kāpnes ved uz krastmalu. Kādreiz tās veda līdz skatu laukumam 19 m augstumā.

Stāvam Staburaga klints augšā un veramies uz … Daugavas krācēm. Te bija viens no sarežģītākajiem, krāčainākajiem posmiem kuģu ceļā no Rīgas uz Krieviju.

Toties tagad mums ir ļoti liels ezers un nedaudz elektrības…

Rīts sākas ar steigšanos uz kādreiz slaveno Jaunjelgavas ostu.

Tagad te ir viens kuģis – Balta Kaza, kas Jaunjelgaviešus (vai Jaunjelgavniekus?) ceļ pāri uz episko Klidziņas krogu

Kapteinis gan sola, ka Kazai drīz būšot arī Āzītis;)

Viņā krastā arī skaisti pārsteigumi – nedaudz paminoties no Klidziņas nonākam Skrīveru dendrārijā. Sirreāls mežs ar milzu kokiem, 370 šķirnes, dažas jau pasaulē gandrīz izzudušas. 1897. gadā parku ierīkoja toreizējās Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians Sīverss

Otrpus ceļam otrs pārsteigums – taka uz Kalnmuižas ezeru. Taka izrādās vesela Sūnu ciema zēnu personāžu galerija. Nekad nebijām par tādu dzirdējuši.

Nu un saldajā ēdienā protams leģendārā Skrīveru gotiņu ražotne, kuras garšu klāsts pieaudzis no vienas uz daudziem desmitiem. Ir pat ar kaņepēm, čilli un ar oglēm.