Sentiero degli Dei – gleznaina taka augstu virs Tirēnu jūras
Sentiero degli Dei tulkojumā nozīmē – Dievu taka. Nav jau nekāds brīnums, jo apkārtne ir ļoti gleznaina un rokas stiepiena attālumā ir teiksmaini un ticamāk arī Dievu iecienīti apgabali, kā Neapole, Pompejas, Vezuvs, Kapri, Sorento. Takas kopgarums ir 13 km. Augstākajā vietā tā sasniedz 670 metrus virs jūras līmeņa, savukārt apakšā iejūk Pozitāno mazajās, haotiskajās ieliņās un izgaist jūrā.
Taka aizsākas no kāda necila ielas stūra pilsētiņā, kuras nosaukumu tā arī neuzzinām. Tas varētu būt Agerola, Pianillo, Bomerano… Tā kā atpakaļ mums jātiek ar autobusu, mēģinām saprast, uz kurieni tad mums īsti jāpērk biļete. Uz autobusa pieturas stāv rakstīts – Fermata Sita. Viss skaidrs, pilsētiņa saucās Sita un nu varam doties ceļā! Vēlāk izrādās, ka Sita ir autobusu kompānijas nosaukums un viņiem tā saucās visas autobusa pieturas Dienviditālijā:)
Lai nu kā, šī mazā ieliņa, pēc visa spriežot, ir ievērojamās Dievu takas sākums.
Pirmie skati diezgan iespaidīgi, īpaši jau augstums v.j.l. un attālums līdz jūrai, pie kuras kautkad tomēr būs jānonāk.
Pēc brīža ieejam tādā kā grotā. Patīkams pavēnis pēc uzturēšanās saulē 40 grādu karstumā.
Nekur tālu nav jāmeklē arī pirmais ūdens krāns. Ūdens uz takas pilnīgi noteikti ir svēts, jo pie katra krāna ir pa Dievmātes figūrai. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka ūdens ir arī dzerams.
Tālāk izejam cauri nelielam ciematam un tad sākās takas skaistākais posms pa klints krauju. Apakšā mazītiņas superjahtas un kuteri kā kaijas zilajā ūdenī.
Pēc sasodīti karstas stundas atkal nonākam mazā pavēnī – kādā dziļākā ar kokiem aizaugušā ielejā.
Drīz pēc tam ieslīdam mazā ciematā, kas pielipis klinšu kraujai. Te mums pavēni piedāvā kāds itālis, kurš uz savas mājeles terases uzrīkojis nelielu bāru.
Takas mežonīgais posms ir beidzies. Nu tikai atliek noskriet lejā līdz Positano un lieta darīta. Pēc kartes tas nav neko tālu, bet kāpēc mēs vēl aizvien esam tik sasodīti augstu? Patiesībā ceļš lejup prasa vairāk kā 1500 pakāpienus un krietni vairāk laika, kā sākotnēji iecerēts.
Beidzot lejā! Bet ne galā! Šajā pūlī tagad jāatrod kuģīša rindas gals, jo mums jānokļūst Amalfi, no kurienes tālāk jau ar autobusu uz mūsu pieturu Fermata Sita.
Izdodas uzspraukties uz priekšpēdējā kuģīša. Uz redzēšanos Positano, bet varbūt citā gadalaikā, vismaz ne jūlija beigās…
Un pēc 25 minūtēm: Sveika, Amalfi, piekrastes pērle un tūristu visiecienītākā pilsētiņa!
Te ieteikums – mēģiniet izgaist no centrālās ielas paralēlajā dimensijā. Vietām tā atgādina tuneli vai labirintu, bet tieši te atradīsiet patiesu Itālijas dienvidu pilsētiņas šarmu. Te dažas bildes no ieliņas, kas klusiņām vijās puskalnā paralēli tūristu ganāmpulkiem.
Autoostā pasmīn par manu ideju braukt uz Fermata Sita. Bet kautkā ar šoferi noskaidrojam, kur īsti mūs laist ārā. Pēc nepilnas stundas līkumošanas pa nežēlīgiem serpantīniem, esam savā viesu namā. Skats brīnišķīgs, apakšā Amalfi un ceļu zigzagi, bet tepat zem balkona vesels kivi paklājs. Ir tā vērts!
Šitie ir tomāti uz kraujas, nevis kivi:)
