Itālijas dienvidu izpēti vislabāk sākt ar tumšāko no Itālijas pilsētām – ar Neapoli. Būs mazāks kontrasts ar mūsu pelēcīgo Latviju un nebūs tik ļoti bail. Tātad

1. Neapole

Ceļveži vēsta, ka tā ir tumša, netīra, haotiska, ar samilzušām nabadzības problēmām, anarhisma galvaspilsēta. Un tad vēl 70% pilsētas iedzīvotāju ir mafijā. Pilsēta nav ideāli tīra, tam var piekrist, tomēr kopējo noskaņu iespaido arī gluži nevainīga lieta – proti, pilsēta celta no tumšiem akmeņiem, kas raksturīgi šai Itālijas daļai. Iebraucam Neapolē vēlu vakarā un sajūta nav tā foršākā. Paldies Dievam, mūsu apartaments ir kādā vecpilsētas pagalmā aiz milzonīgiem bieziem ozolkoka vārtiem, kuros izzāģētas vien mazas durtiņas nama iemītniekiem.

 

Kad pirmais šoks ir pārvarēts un naktī nekas briesmīgs nav atgadījies, var tā pa īstam sākt baudīt Neapoli. Kā tā rītā mostās, kā augļu tirgotāji sāk iekārtot savas lāvas, kā veči izkarās pa logiem un sāk vērot (un arī komentēt) ielu. Kā motobraucēji apstājas ceļa vidū pārmīt kādu vārdu. Kā visur tiek karināta veļa.

Ielas ir šauras un dziļas, dienas svelme vēl nav tikusi iekšā. Tas ir ideāls mirklis rīta

kafijai.

Īstai dienviditālijas kafijai, mazai, stiprai un saldai.

 

Māksla un reliģija te ir visur un rada tādu īpašu noskaņu. No katra aplupušā stūra uz tevi raugās kāds mākslas darbs. Neapoles krāšņās baznīcas prot pārsteigt. Tu ej pa šauru šķērsielu un pēkšņi kvartāla vidū ir ieejas durvis baznīcā. Baznīca ir milzīga un aizņem pusi kvartāla, bet no ārpuses tā aizbūvēta ar dzīvojamām mājām un vispār nav redzama. Klīstot pa Neapoles ieliņām var lieliski iztēloties, kāds varens klātbūtnes efekts viduslaikos te bijis Romas baznīcai.

Vēl viens skaistums, kas tiek slēpts no steidzīgā pilsētnieku pūļa – iekšpagalmi. Iemetiet tajos aci. Dažkārt vārtu ailes otrā pusē ir pilnīgi cita pasaule – greznas savrupmājas un klusi, ēnaini dārzi.

Īsta pica Margarita.

Tieši šeit L’Antica Pizzeria da Michele 1889. gadā uzcepta pirmā Pizza Margherita. Tagad vietiņa kļuvusi ļoti slavena, vakarā uz ielas stāv desmitiem gribētāju, toties iekšpuse laikam nemaz nav mainījusies un pārsteidz ar savu vienkāršību gan interjerā, gan ēdienkartē (ir tikai 2 picas – Margherita vai Marinara), gan personāla ziņā (kopš dibināšanas te jautri rosās Condurro ģimene -skat bildi:)

Kad īstā pica nogaršota, var doties tālāk – uz vietu, kur Vezuva pelni mums saglabājuši iespēju pastaigāt pa autentiskām 2000 gadus vecām Romiešu pilsētas ielām:

2. Pompeja

0079. gadā Vezuva pelni šo rosīgo tirgotāju pilsētu iekonservēja zem 6m biezas pelnu segas ar visiem iedzīvotājiem un to iedzīvi. Ek, kas tā bija par dzīvi Romas impērijā mūsu ēras sākumā! Pašlaik, kā jau tas ir ar visām pilsdrupām, no pilsētas redzamas tikai akmens daļas, tādēļ iesaku iepriekš apmeklēt muzeja kinozāli un noskatīties datorrekonstrukciju. Grūti aptvert, cik cilvēki krāšņi dzīvoja jau 2 gadu tūkstošus atpakaļ.

Pa ieliņām brauca pajūgi, bet gājēji šķērsoja krustojumus pa gājēju pārejām, lai nebūtu jāsmērē kājas mēslos… pirms 2000 g!

Ielu malās bija tavernas gan ēdināšanai, gan ceļinieku izmitināšanai.

Aiz necilām ieejas durvīm slēpās bagāto tirgoņu nami – ar baseinu galvenajā foajē un vienu vai vairākiem iekšpagalmiem, ko rotāja krāšņi dārzi.

Īpašā cieņā tolaik bija erotika un sekss, ko pacēla dievišķos augstumos. Lepnāko pilsētas namu īpašnieki nekautrējās savus ieejas vestibilus izgreznot ar jautrības un auglības dieva Priapusa attēliem. Priapusa tēlam ir viens visai raksturīgs elements:)

Nemaz jau nerunājot par gleznojumiem dziļāk dārzā:

Savukārt netālu no centrālā laukuma atradās oficiāla prieka māja, kurā katrs kambaris bija izrotāts ar atbilstošu gleznojumu virs ieejas durvīm.

Vienvārdsakot, būs ko redzēt!

Kad Pompejās dienas vidū paliks par karstu, varat doties tālāk uz

3. Amalfi piekrasti

un baudīt brīnišķīgās piejūras pilsētiņas. Par to daudz detalizētāk citā stāstiņā, kurš saucās Sentiero degli Dei – gleznaina taka augstu virs Tirēnu jūras

savukār, kad nogursiet no pārpildītajām pludmalēm, ieliņām, restorāniņiem un viesu namiem, būs īstais laiks doties iekšzemē – pārbraucienā no purngala uz papēdi. Pa ceļam varbūt nebūs nekas ļoti nozīmīgs, ja nu vienīgi

4. Matera

Alu pilsēta, kurā ap 8. gadsimtu sāka mitināties mūki. Laika gaitā alas apauga ar namiem un ieliņām, veidojot savdabīgu viduslaiku pilsētiņu. Te var pazust labirintā uz stundu vai pat divām. Vienīgi ieteicams paķert līdzi savu atspirdzinājumu, jo, kā jau muzejpilsētā, ēdinātājiem ir augstākas ambīcijas.

Papēža centrā atrodas baroka pērle

5. Lecce

Tā jāredz un jāizbauda vakara krēslā. Paņemiet tūristu karti un izstaigājiet ielu pa ielai. Un pavērojiet balkonu detaļas – apakšmalas un skulptūras. Wow!

Karsti iekšzemē? Nav jau nemaz tik tālu līdz jūrai! No Lečes pa taisnu ceļu nieka padsmit kilometri un nonāksiet sirreālajā un spocīgajā

6. San Cataldo pludmalē

Te viss atgādina bijušo bet nezināmu iemeslu pēc pagaisušo greznību. Bet varbūt nekad arī nebijušo?  Bet jūra forša. Silta.

Savukār, ja kārojat pēc dzīvīgām pludmalēm pašā pilsētiņas centrā, un pašas pilsētiņas ar jaukām baltām ieliņām, restorāniņiem un vecām baznīcām, tad jābrauc vēl kādu stundu līdz pašam papēža galam, līdz

7. Otranto

Otranto savulaik bija nozīmīgākā Romas impērijas osta tirdzniecībai ar Grieķiju un Bizantiju, taču tad to iekaroja turki, nogalinot visus pilsētas iedzīvotājus. Mocekļu kauli glabājas katedrālē, kas celta 1080. gadā. Katedrāles grīdu klāj Eiropas lielākā mozaīka – dzīvības koks. Tajā attēloti gan Bībeles tēli, gan mītiski dzīvnieki, gan līdz šim vēl neatšifrēti teksti, kas kalpojuši kā ideja ne vienam vien mistēriju romānam. Grīda ar savu nedaudz viļņaino formu lieliski saskan ar šīs celtnes vecumu.

Savukārt vēl kompaktāku pludmales + vecpilsētas risinājumu atradīsiet papēža iekšpusē – uz salas izvietotajā

8. Gallipoli

pilsētiņā. Pa ceļam varēsiet vērot antīkas olīvu audzes un, kā apgalvo ceļveži, arī primitivo vīnogu plantācijas. Pēdējās gan mums acīs neiekrita, bet olīvkoki bija daudz un veci.

No skaistām pilsētiņām būtu grēks nepieminēt arī Apūlijas jeb Puglijas galvaspilsētu

9. Bari

Nu vismaz tās vacpilsētu ar kāzu ceremonijām visās baznīcās un makaronu locītājām uz ielas:)

Vēl, ja sanāk, var apskatīt jocīgos apaļos trulli namiņus

10. Alberobello

Mums nesanāca, tādēļ nevaru šo vietu ne slavēt, ne pelt. Bet visos ceļvežos tas ir objekts Nr1 Apūlijā (Puglijā). Tas gan attiecīgi nozīmē arī tūristu autobusu rindas. Kautkādās piezīmēs lasīju, ka no tūristiskā centra esot jāpāriet pāri ielai un jāpastaigā pa tiem rajoniem, kur dzīvo vietējie. Tā esot patiesi autentiska pieredze. Bildes nav manas!

Bet viena lieta, ko gan noteikti iesaku pamēģināt – no Sicīlijas un Sardīnijas ogām izspiestais kolai līdzīgais padzēriens

Arrivederci!