Skotijas skaistākais daudzdienu pārgājiens – West Highland Way

Milngavie pašā centrā, pie The Talbot Arms, aizsākas mūsu vairāk kā 150 km pārgājiens pa West Highland Way. Un, protams, kolīdz esam spēruši pirmos soļus, sāk rasināt lietutiņš.

Milngavie ir maza, necila pilsētiņa netālu no Glāzgovas. Neviens īsti nezina, kāpēc tieši te sākas taka, bet kaut kur taču tai ir jāsākas:)

Ūdens – Skotijas nacionālā bagātība, tagad un turpmāk būs atrodams takas abās pusēs. Vienmēr.

Oktobra beigas, manuprāt, ir labākais laiks šim pārgājienam. Rudens rota ir pilnā krāšņumā.

Pēc kilometriem 10 ieraugām pirmo plašo ainavu. Turpmāk tādas būs vairāk un vairāk.

Tad atkal nolaižamies uz zemes un iesoļojam ganībās. Atklājam, ka taka vijas kādus 400 m no Glengoyne distillery. Ir jābūt trakam, lai šādam objektam tā vienkārši paietu garām! Nogriežamies un laukmalā atklājam satraucošu ainu. Te Tas ir stāvējis iekšā 12 vai pat 18 gadus – dzēriens, ko skoti nekad neļaus saliet kopā ar kolu vai uzliet uz ledus. Ja nu ļoti vēlaties – jauciet 50/50 ar tīru ūdeni. No Skotijas, protams:)

Kad atgriežamies maršrutā, somas palikušas jūtami smagākas.

Pēdējās pāris stundas atkal nejauki līst. Bet tas jau te saucas – kā parasti:)

Līdz ar pēdējo gaismiņu esam sasnieguši šīs dienas galamērķi – Drymen. Miests lepojas ar savu pubu The Clachan, kam esot pati pirmā sabiedriskās ēdināšanas licence Skotijā – no 1734. gada.

Vakariņās ikvienā pubā var atrast haggis – uz viena šķīvja servētas trīs putras – ķirbju, kartupeļu un aitas iekšu.

2. diena

Kas var būt labāks, kā iesākt dienu ar pilnajām Skotu brokastīm, kuru neatņemama sastāvdaļa ir melnais pudiņš jeb asinsdesa, pupas, apcepts tomāts, kartupeļu plācenītis, oliņa, desiņa un tostermaize. Oliņu ieteicams izvēlēties poached jeb vārītu sālsūdenī bez čaumalas.

Esam pakāpušies pārsimts metrus, bet priekšā pēkšņi iznirst purvains ezeriņš. Aiz viņa virsotne, kurā mums tuvākajā stundā jāuzkāpj – Koniskais kalns.

Ainava mainās – apkārt plešas bezgalīgi dzeltenas zāles lauki.

No Koniskā kalna paveras plašs skats uz Lomond ezeru.

Šodien daba nebeidz pārsteigt ne stundu. Iesoļojam pirmatnējos lietus mežos.

12 km gar Lomond ezera krastu ir kā pasakains pārgājiens pa aizvēsturiskiem mežiem.

Tradicionāli ar pēdējo gaismiņu sasniedzam nākamo naktsmītni – Rowardennan ( ar nemaz ne līdzīga nosaukuma pubu).

3. diena.

Sānsolis no oriģinālā WHW maršruta – nolemjam uzkāpt apkārtnes augstākajā virsotnē Ben Lomond. Taka vijas uz virsotni kilometru virs Lomond ezera.

Pēc pirmā 600 m pacēluma sākas šķietami horizontāls posms, bet jūs jau neredzat, kā mani tur rausta vējš:)

Un šis jau otrā pacēluma galā – taka iet pa virsotnes kori.

Tieši 12:00 pēc Grīničas esam Ben Lomond virsotnē.

Lejupceļam izvēlamies otru taku, kas izrādās stāvāka un mežonīgāka – vietām pārvēršoties tranšejā.

Vakarā esam tikuši līdz Crianlarich. Kas var būt labāks, kā uzmeklēt ciemata bāru, kur vietējie, kā viņi paši apgalvo, nāk pasēdēt un iedzert kādu pinti savas 3 reizes nedēļā.

Un kādu te gatavo fish and chips! Labākais, ko esam provējuši Skotijā. Zivis milzīgas un svaigas no jūras.

4. diena.

No Crianlarich līdz Bridge of Orchy. Pēc vakardienas virsotnes esam nolaidušies atpakaļ ielejā. Dodamies arvien vairāk uz ziemeļiem. Lapegles iekrāsojušās rudens krāsās. Visur spīd baltu aitiņu muguras. Zāle apakšā sūnu zaļa bet pa virsu spilgti oranža. Wow!

Skotijas rudens šalle: no apakšas sūnas, tad bērzi, lapegles, egles un dažreiz arī zilas debesis

Un tad šie vecie, romantiskie lauku tiltiņi!

Upēs rosās zelta skalotāji. Vīri nopietni ekipējušies un ieradušies ne jau uz vienu dienu. Tiesa, tā atklāti parunājoties šie atzīst, ka ar saskaloto zeltu nevarot nosegt pat transporta izmaksas. Toties kāda bauda iedzert nedēļas nogalē pa viskijam bez sievām:)

Aitas nevar iedomāties, ka šādi varētu tikt ārā no aploka. Viņas tikai skumīgi noskatās mums pakaļ.

Skotijas nacionālā bagātība ir ūdens. Tas ir perfekts gan viskijam, gan visas Anglijas apgādāšanai, par ko paši skoti nav visai priecīgi, jo angļi, viņuprāt, dzīvo uz Skotijas rēķina.

5. diena,

kā ierasts, sākas ar Skotu brokastīm. Stilīga desiņa:)

Pirmajā pārejā, kā piesēžam fotogrāfijai, tā uzreiz piesalstam pie akmeņa.

Kādu gabalu ejam pa veco kara ceļu un vērojam, cik dziļi ratu riteņi iegrauzušies bruģī. Ceļš esot būvēts 1752. gadā, lai zirgu pajūgi varētu tikt līdz Fort William. Ceļa būvniecībā nodarbināti 1100 vīri. Ceļš iet pārsvarā pa purvu.

Aiz Kingshouse taka atkal uzņem augstumu. Mums jāpārvar vēl viena pāreja – pati augstākā no WHW pārejām.

Kalni pamazām pārvēršas par purviem visos augstumos – ārpus takas pārvietoties nav iespējams. Scotish Highlands faktiski ir purvs!

Pret vakaru pamatīgs 550m nokāpiens lejup no WHW augstākās pārejas līdz pat jūras līmenim. Kādu brīdi ejam gar milzīgiem ūdensvadiem un spriežam, ka apķērīgie skoti no kalnu ezeriem iegūst dzeramo ūdeni, tad to ielaiž jūrā un pie Londonas atkal pumpē no jūras ārā un tirgo angļiem:)

Patiesībā mūsu naktsmītne ir pie vecas ūdensturbīnu ēkas.

6. diena

iesākas pamatīgi drūma un miglaina. Lietus tiek solīts visas dienas garumā, bet mums jau vairs nav ko zaudēt.

Kalni kļūst vēl tuksnešaināki, jeb, precīzāk izsakoties, purvaināki. Visur tek ūdens, tai skaitā no gaisa un pa taku. Praktiski nav nekādu iespēju iet ārpus takas, ja vien neesi aita vai stirna.

Pa visām nogāzēm tek tērcītes

Katrs akmenis uzskata par savu pienākumu apsūnot.

Nesaprotam, kā tie skotu kareivji varēja pārvietoties ārpus tūristu takām:)

Pēcpusdienā noejam gar UK augstāko kalnu Ben Nevis un atceramies, kā tur savulaik kāpām. Toreiz spēcīgi lija visas 8 stundas un rezultātā bija jāizmet miskastē mobīlais telefons un jāžāvē zābaki vairākas dienas.

Skotijas skaistākais garo distanču pārgājiens ir veikts! 154 km, 8 pārejas un virsotne.

Stiprā lietū iesoļojam Fort William, ko tūdaļ pat arī atzīmējam līdzīga nosaukuma pubā. WHW Done:)

Kā jau piejūras pilsētā pienākās, te prot gatavot lielisku fish and chips!

7.diena.

Atpakaļ Edinburgā.

Bāru fasādes patīkami izceļas nedaudz pelēkajā pilsētas ainavā:)

Edinburgas piekrastes piepilsētā Leithā ir brīnišķīgi piejūras krodziņi, kur var nobaudīt arī izcilas gliemenes (mīdijas).

Vēl viens neparasts vērojums – lai kurā bārā arī iegrieztos, uz galda vienmēr būs tikai tās piedevas, ko iepērk karaļnams. Par to liecina ģērbonis uz zīmola etiķetes. Ja tavu iemīļoto kečupu vai sinepes neēd Karaliene, ēdināšanas iestādē uz galda tu tās diez vai atradīsi.

Vīri bārā vienmēr ir ar viedokli. Piemēram čalis izrāva man no rokām un aizlidināja Daily Express, nosaucot to par Londonas pakalpiņu un Brexit piekritēju avīzi un tā vietā ieteica man palasīt kādu Skotijas neatkarības atbalstītāju izdevumu. Vispār skoti saka, ka apnicis kalpot 2 kungiem un ka viņi labprātāk izvēlētos Briseli, nevis Londonu. Popularitāti iegūstot TV kanāls ar nosaukumu “Sky News Brexit-Free”, kura ziņu lente esot iztīrīta no visām ziņām par Breksitu:)

Te par tēmu viens jauks jociņš, kurš iekrita manā lentē Skotijas ceļojuma laikā;)

Aizrunājoties par Skotijas ekonomisko potenciālu, vīri uzsvēra, ka viņiem ir Ziemeļjūras nafta un gandrīz visas UK dzeramā ūdens rezerves. Sanāktu tāds labs bizness ar angļiem:) Un galva jau šiem strādā – pēc grāmatiņas sanāk, ka visi nozīmīgākie atklājumi mūsdienu tehnoloģiju attīstībā ir izdarīti Skotijā:) Tvaika dzinējs, riepa, velosipēds, kvēlspuldze, telefons, televizors…, un, ja vēlaties, arī penicilīns un aitas klons.

Edinburgas hostelī satiktie vīri atzina, ka skoti esot arī diezgan lieli dzērāji. Bet ko tur varot darīt – lienot pirmajam piena zobiņam, zīdaiņa smaganas te ierīvē ar viskiju (tāpat kā aitām:)
Viens no vīriem, krietni gados, Edinburgā esot ieradies uz tiesu. Pie lauku veikala viņam esot pienācis netrafarēts policists un aizrādījis, ka publiskās vietās nevar dzert alu, izrāvis vēl neatvērto alus bundžu no rokām, atvēris to un izlējis zemē. Tagad policistam žoklis esot piešūts ar stiepli… Bundža esot maksājusi 2 paundus, bet viņam nu draudot 7 gadi…