Tebra – jauka, pirmatnēja Kurzemes upe, par kuru līdz šim neko nebijām dzirdējuši
Kā gan tas nākās, ka nekad nebijām dzirdējuši par šo brīnumaino upi, kuru savulaik izmantojuši vikingi, lai irtos augšā no Pāvilostas līdz pat Aizputei! Tebra tiešām pārsteidza – gan ar savu salīdzinoši iespaidīgo platumu (vismaz atsevišķos posmos), gan ar pilnīgu neskartību. Visā 41 km garumā redzējām tikai pāris mājas. Leknās pļavas šogad vēl neviens nebija pļāvis un ticamāk arī nepļaus. Pīles un pat stirnas mierīgi dzīvojās pa upi, nepievēršot mums ne mazāko uzmanību. Juraslaivas brīdināja, ka arī kritušos kokus te neviens nav izzāģējis (esot kaut kāds tur Eiropas savienības dabas liegums). Vietām tomēr pārkritušo koku galotnes bija apgrauztas, veidojot laivām šauru ūdensceļu. Bet iespējams, ka šoreiz labdaris bija bebrs parastais..
Zivis! Dabūjamas ne jau Tebrā, bet gan Pāvilostas zvejnieku ostas veikaliņā. Vēl šorīt esot peldējušas jūrā. Iesakām iegādāties pirms laivu brauciena un tad baudīt upē ar malku baltvīna!
Pamatīgs baļķu sanesums, kas saķēries milzīgā, visā garumā pārkritušā eglē. Bija krietni jānopūlās, lai pa ļodzīgajiem baļķiem visas laivas dabūtu pāri.
Liepziedi! Neticamas liepu kupenas! Tebras krastos ir tāda liepu ziedēšana un bišu sanēšana, kā nekur citur uz Planētas.
Lai gan cilvēki teica, ka upes krastos ar naktsmītnēm ir štruntīgi, šī civilizācijas neskartā pļaviņa mums patrāpījās kā īsta Dieva dāvana.
Pīle. Mierīgi guļ uz sava iemīļotā zāles kušķa un nepievērš mums ne mazāko uzmanību.
Te Tebra satek ar Durbi, veidojot plato un mierīgo Sakas upi.
Ja līdz astoņiem sasniedz Tebras un Durbes sateku, ir cerība noķert brīnišķīgo Pāvilostas saulrietu. Šis te saucās ” liesmojošais mols” .
