Viveres piedzīvojumu sacīkstes no Kosas līdz Nītaurei
Mūsu paaudze jau tā sabojāta ar to divu burtu kombināciju, no kuriem viens rakstās kā V un otrs līdzīgs X, ka grūti iedomāties piedzīvojumu sacīkstes, kuras sākas saulainā vasaras rītā un nevis vienā drēgnā stresainas piektdienas naktī.
Mēs jau sen bijām pelnījuši Viveres piedzīvojumu sacīkstes!
Sākums patika. Brīnišķīgs sestdienas rīts. Tā ap desmitiem. Tie divi tipiņi dzeltenajās vestēs, kas VX sacīkstēs SKRIEN jau no paša starta un dažreiz līdz pat finišam, nu mierīgi rosījās pa pļaviņu un … dalīja krustvārdu mīklas.
Drīz jau visi bija tā iegrimuši krustvārdu mīklu risināšanā, ka pat nemanīja, ka daļa tautas sāk notīties kalna virzienā. Tātad pēc mīklām tomēr būs arī kāju un velo posmi. Nu nekas, lai iemin taku, tā pat jau tālu neaizies!
Skaists skats no kalna gala uz Kosas ezeru. Zied kokvilna.
Uz KP6 no sākuma mēģinājām nokļūt pēc klasiskās shēmas, t.i. laužoties pēc azimuta cauri brikšņiem. Pa ceļam bija gan gigantiskas sēnes, gan kaut kāda upītes gultne ar aizaugušu pļavu, gan neiztrūkstošie izcirtumi, ar vienu vārdu sakot viss, kas nebija atzīmēts kartē. Galu galā kā vienmēr totāli nomaldījāmies.
Mierināja vienīgi tas, ka pa mežmalu maldījās vēl vairāki cilvēki, es pat teiktu – gandrīz visi tie cilvēki, ko satikām starta brīdī.. Katru reizi, kad kāda grupiņa slīdēja mums garām, atskanēja klusa parole: “Sesto dabūjāt?” No sākuma tā īsti neiebraucām, kas jāatbild, bet vēlāk sapratām, ka pareizā atbilde ir “Nē, un jūs?” Kad tā pateicām, šamējie atrauca “Nē” un aizgāja tālāk
Tad, ak tavu laimi, mūsu priekšā iznira t.s. “zīmīgs objekts”. Izrādījās, šitais koks te stāvējis jau tālajā 1997tajā, kad ap zemi vēl riņķoja vecie sagrabējušie pagājušā gadsimta satelīti. OK, sadalījāmies 4 vienādās grupiņās, paņēmām katrs savu kompasu, uzņēmām 350 grādu virzienu un sākām skaitīt 300 soļus no koka.
Kā tad! Pēc 300 soļiem visi 4 atkal satikāmies kaut kāda sasodīta purveļa malā. Te bija TĀ vieta, kur noteikti jābūt KP6.
Un nu ekskluzīvs kadrs! KP6. Ceru, neviens hakeris šo manu retumu nebūs iekārojis
Beidzot radās iespēja paskatīt Latvijas laukus nevis no lielceļa, bet, tā teikt, no sētas puses. Te nu mēs redzam – skaistie siena zārdi tāda dekorācija vien ir, lai piesegtu no Eiropas ierēdņu acīm bagātīgo t.s. lauksaimniecības tehnikas parku, kas gādāts par struktūrfondu līdzekļiem.
Kopumā ņemot Vivere daudz vairāk rūpējās par apkārtējās vides saglabāšanu tās pirmatnējā izskatā. Kolēģi no VX savus KP dažkārt izstādīja uzkrītoši koši – kā tādas milzīgas izgaismotas vides reklāmas, kurpretī Vivere bija parūpējusies, lai tie nenomāktu apkārtējās ainavas pirmatnību. Pēdējais KP bija tā sakautrējies, ka tam uzdūros mirklī, kad gribēju nolīst dziļāk brikšņos mazai tehniskai pauzītei.
Diena bija jau krietni iesilusi, kad nolēmām izmest kādu loku ar velosipēdiem. Ideja tomēr izrādījās ne visai veiksmīga, īpaši kad apciemojām t.s. Akmeņu Kaudzi. Pirmkārt, taisnākais ceļš no elektrolīnijas un lielceļa krustpunkta bija kaut kur pačibējis, tādēļ mums nācās stumties cauri kārtējam izcirtumam.
Otrkārt, lieliskā, fotogēniskā un majestātiskā ķieģeļu kaudze ar dūmeņa krāsmatām centrā nebija īstā. Tā vietā tālajā laukā atradām nožēlojamu pāris akmeņu veidojumu, kurš pat nevīžoja pacelties virs zāles. Teorētiski, protams, lai akmeņu kopumu nosauktu par kaudzi, vajadzētu 4 akmeņus. Precīzi nebija laika saskaitīt, bet apmēram 2 – 4 tai kaudzē bija.
Aha! Leģendā teikts – Pamestas mājas drupas. Kur nu vēl nekļūdīgāks objekts!
Organizatori šajā apkārtnē bija krietni piestrādājuši. Kā nu gadījies, kā ne, bet visas 10 apkārtējās mājas izrādījās pamestas. Vienai otrai, kā redzams, vēl siltas vakariņas neskartas kūpēja uz pavarda. Tātad ļaudis pametuši mājas nesen un lielā steigā. Un kam tas viss bija vajadzīgs, ja KP nemaz nebija mājās, bet uz lielas traktora riepas laukmalē! Es, piemēram, pagāju tam garām. Bija teikts, ka tas ir drupās. Bet punkts bija uz riepas. Tad tā taču arī vajag uzrakstīt – “Uz riepas”.
V9 labais! Kā viņi zīmē tās kartes! Skaidri redzams, ka vispirms jāmauc perpendikulāri no lielā ceļa, tad ieslīpi pa kreisi. OK, nevarētu sacīt, ka ceļš tāds labs un braucams, bet vismaz virziens sakrīt.
Pēc nepilna kilometra mūsu slavenais ceļš izbeidzās milzu izcirtumā, ko ieskāva purvs un purvs. Un vēl viens purvs. Kaut kā dikti negribējās ticēt, ka te slējušās slavenās Vecļubu mājas, uz kurām piebraucamie ceļi savulaik veduši no visas plašās apkārtnes. Te esot bijis tāds kā gateris vai mehāniskās darbnīcas. Nu ja nu gateris, tad viss skaidrs – tāpēc jau te nav vairs neviena koka. Bet kur tad tās Vecļubas pašas palika? Humora pēc pat izstaigājam vienu pārpurvotu bērzu un egļu jaunaudzi. Nekādu Vecļubu tur nemanījām.
Visbeidzot izmēģinām laimi pa kartē neatzīmētu ceļu, kas aizgāja slīpi tuvākajā izcirtumā. Kartē tāda gan nebija, bet kāda vairs starpība. Izrādījās, ceļš nemaz i netaisījās beigties izcirtumā, bet, izmetis pāris slaidus lokus pa apkārtnes mežiem, izveda mūs tieši līdz Vecļubu saimnieka slieksnim. Lepnā nama iekārtojums gan izrādījās neparasti pieticīgs, bet pats saimnieks – īsts askēts.
Par tālāko ceļu būs grūti kaut ko sakarīgu uzrakstīt. Kartē bija jāšķērso viena stiga un tad pa labi aizgāja viens ceļš, kurš izveda līdz tiltiņam pāri upītei. Mēs kaut kā pamanījāmies šķērsot trīs stigas, nemaz nerunājot par ceļiem. Lai nu kā, svarīgi, ka bijām atraduši tiltu. Tiesa, šitais likās viena konkrēta ģimenes uzņēmuma veidots. . Vai tad tādus arī liek kartēs? Kājas gan palika sausas, bet visādā citādā ziņā labāk būtu peldējuši.
Nākamais KP bija gauži viltīgi paslēpies sabrukušajā pagrabā.
Nākamais KP bija vecais dzirnavu aizsprosts. Nejauši atradām gluži jaunu ceļu, kura arī nebija kartē. Kad braucām cauri vienām mājām, uzradās dikti runātīgs saimnieks. Viņš mums ņēmās stāstīt veco dzirnavu vēsturi, stāstīja arī, kā skolas gados braukuši uz dzirnavām ar moci. Šī stāsta daļa sapulcējušos komandu pārstāvjus ieinteresēja visvairāk un tie nepacietīgi sāka mudināt vīru stāstīt ko vairāk par šīm jaunības trakulībām. Tajos laikos ceļš esot vedis te pat pa laukmalu tieši uz dzirnavām, bet tagad gan esot jābrauc līdz kaut kādam tur tiltam, ja tas vēl nebūšot sabrucis, jāceļas pāri uz otru krastu un jārauga atrast ceļš līdz dzirnavām, kas kopā būšot…nu kādi… saimnieks gan minēja dažādus ciparus, bet pats nevienam tā īsti nenoticēja.. Joka pēc palūdzām vīram atcerēties, kurā virzienā tomēr viņš tās meitenes vizināja.
Kopš tiem gadiem te daudz kas bija pamainījies…
Savu zīmogu bija atstājušas arī nesenās vētras. Ainārs, goda vīrs būdams, pēc veca ieraduma pārbaudīja, vai līnija kārtībā, vai spriegums normā.
Izbriduši cauri mežonīgiem aveņu brikšņiem, sadzirdējām raksturīgu šalkoņu. Tā nekļūdīgi noveda mūs pie pasakainajām dzirnavu aizsprosta drupām.
Pievakarē gribējām padzerties vietējā akā, bet tā vēl nebija izrakta.
Spīdēja milzu mēness, kad nonācām pie laivu posma. Ainārs ar Ievu sen bija sapņojuši par romantisku laivu braucienu. Pamanījām tur pat netālu pie ugunskura sēžam Ābeļjāni un palūdzām aizdot laivu. Par ko ne – drīz abi jaunieši jau nozuda ezera dūmakā.
Mēs ar Inetu savukārt nolēmām pastaigāties ap ezeriņu. Kopumā jau arī diezgan romantiski, tikai vienā vietā nolēmu iziet taisnāk un iekāpu akacī. Labi, ka bērnībā biju lasījis grāmatu, kā vienu slikto tēlu iesūca akacis. Nekustējos līdz kamēr mani izvilka
Varētu vēl daudz, daudz stāstīt, bet jāiet gulēt.
Taču pirms tam izbaudiet īstu pēc sacensību servisu. Citiem te vēl daudz jāmācās! Paldies Arnim, Jānim, Jānim, Jānim,
un milzu paldies fantastiskākās zupas virējai Vitai
kad ta nākamā Vivere?
